Iespējams, pieskaņojoties Dailes teātra etiķetei, vai arī loģiski domājot par publikas iepazīstināšanu ar šiem, kādam, iespējams, nezināmajiem “The Shin” (tulkojumā – mājupceļš), pasākuma namatēvs un arī viens no idejas galvenajiem iniciatoriem un projekta tēviem Valts Pūce koncertu sadalīja divās daļās, no kurām otrā bija nodomāta kā kopprojekta atrādīšana, bet pirmā veltīta nelatviešiem, bet nu jau vairs ne par viesiem uzskatāmajiem mūziķiem. Vācijā dzīvojošo, taču savas tradīcijas un valodu neaizmirsušo gruzīnu ansamblis kopā ar Pūci un daudziem citiem mūziķiem no Latvijas, arī no Indijas un tās pašas Vācijas satikās vasarā, lai uz trijām nedēļām pazustu no civilizācijas un ierakstītu jauno guvumu. Šī sadarbība bija sākusies jau pagājušā gada PORTA festivālā. Pats festivāls “The Shin” pamanīja 2007. gadā. Taču jau aptuveni piecus gadus atpakaļ ar šo ekstraordināri un ar pozitīvu vēlmi radīt dažnedažādus projektus tendēto grupu Latviju iepazīstināja nu jau izirušās pasaules mūzikas radio programmas “Magelāns” vadītājs un autors Ainars Mielavs.
“The Shin” ievadkoncerts atklāja, kas veido tik kolorītu perkusiju birumu, daudzbalsīgu patskaņu un teksta dziedājumu (kas gan vēlāk izpildījās vēl iespaidīgāk un krāšņāk) un, pats galvenais, izteikto basa līniju, kas dzirdama pašā albumā. Par to parūpējās gruzīnu perkusionists Mamuka Giginidze, it īpaši basģitārists Zurabs Gagnidze un galvenais “The Shin” runas vīrs un arī dibinātājs, ģitārists Zaza Miminošvilli. Viņiem piebiedrojās arī izteiksmīgs tautas dejotājs, mazliet balss, mazliet dūdinieks un mazliet bungotājs Aleksandrems Čumburidze. Vēlāk taps zināms, ka viņš piedejos arī kopīgajam koncertam un uz skatuves izspēlēs vēlmi apņemt par sievu latvju meitu. Kā nekā, vairums dziesmu albumā ir par mīlestību.
Priekšnesuma otrā daļa atnesa tās ilgi gaidītās sajūtas, kas bija paslēpušās aiz kādas no gruzīnu folkmūzikas tradīcijām. Kā zināms, arī latviešu tautas skaņdarbos ir spēcīgi un daudzbalsīgi vīru dziedājumi, taču tie ir zemi un dārdoši un enerģiski iedarbīgi pret klausītāju (tā sauktie “Akmens dziedājumi”). Kaukāzā tas notiek tieši otrādi. Un tie, kuri šo faktu zina, noteikti iedomājās arī veco stāstu par to, kā gruzīnu vīri pēc smaga darba pārrodas atpakaļ mājās un dodas pasēdēt zem koka, kur tie dzied veselās piecās balsīs. Šie dziedājumi vairs nav enerģiski spēcīgi, bet sajūtu, nedaudz sēru un atklātas mīlestības (pret sievu, meitu, ģimeni, tēvzemi) pārpildīti, un ir kā milzīgs emocionāls lādiņš, kas kā smagas un raupja pieredzes bagātības sakritušās, tomēr siltu maigumu ieguvušas mežģīnes sedzas pāri klausītāju galvām. Pūces Etnogrāfiskais orķestris un “The Shin” varēja atļauties pat vairāk, jo uz skatuves atradās veseli septiņi dziedāt spējoši vīri, un, ja tas likās par maz, viņi aicināja piebiedroties arī skatītājus. Pašiem koncerta vaininiekiem palīdzēja arī obojists Normunds Šnē, kā arī vijolnieks Raimonds Ozols un čellists Valters Pūce. Šie trīs īpaši izpaudās nedaudz barokālajā tautas simfonijā “Dzeguze”.
Taču viss sākās ar albuma ievada “Nākotnes meža dziesmu”, kura arī jau no pašām pirmajām minūtēm saviļņoja visus skatītājus ar jau pieminēto nedaudz romantisko un sērīgi patieso visu vīru “m”ošanu un “ā”ošanu. Tajā mirklī, ja kāds vēlējās būt noslēgts pret vakara koncertu, nespēja noslēpt sirds trīsēšanu šī skaņdarba laikā. Tā burtiski izvilka smagas un saldraudošas nopūtas un nošu vilkšanu līdzi. Taču dziedāja ne jau tikai vīri – Pūces Etnoorķestrī ir arī divas jauku balsu īpašnieces - Zane Šmite un Kristīne Kārkle, par kurām īpaši sajūsmā bija ne tikai dejotājs Čumburidze, bet arī paši “The Shin”, jo viņus ir sajūsminājis ne vien Latvijas Melnais Balzāms, bet arī īpašā un nekur citur neraksturīgā latviešu sieviešu balss, kas viņiem asociējas ar dabas radītu operu. Visa koncerta laikā, dāmu balsis mijās ar vīru, vīri dziedāja zem dāmu balsīm, gruzīnu mēles mijās ar latviešu. Mākslinieki izpildīja arī vienu no pagaidām visslavenākajām albuma dziesmām “KGB song”, kas tomēr nav saistīta ar militārismu, bet ir tikai un vienīgi par mīlestību. Par puisi, kas aizrautīgi mēģina izzināt kādu meiteni, bet saprot, ka sirdi atklāt tik vienkārši nevar. Filozofisku domu pārpilnas dziesmas (piemēram, Ceļš uz Kāpnēm – dziesma par to, ka katra mūsu dvēsele jau dzīvo debesīs, un nevajag domāt, kā tur nokļūt. Jau pati ideja prātā rada kāpnes pie tās) mijās ar pilnīgi nebēdnīgām un jautrām “Līgo”'un “E-O”. Pirmajā gruzīnu draugi atļāvās sajūsmināties par latviešu valodu, atzīstot, ka tas, kurš to radījis, bijis jokdaris. Otrā atzīstama kā viena no pirmajām mūziķu kopīgi radītajām melodijām, kas iekļauta arī projekta promo video skaņu celiņā.
Un tā, lēnām un skaisti, Pūce bruņinieks, feja Zane no Šmitijas, Čangalijas princese Kristīne un atnācēji no izzūdošām valstībām Zura, Muki un Zaza, kā arī viņu draugi un brāļi sasniedza šī koncerta galvenā vaininieka, ieraksta “Es arī” tituldziesmu. Kāpēc es arī? Tāpēc, ka mēs varbūt esam mazas kultūras, salīdzinot pret visu lielo pasauli, bet tas taču ir viss kas mums ir, un tas pieder visiem. Mēs esam vienlīdzīgi un vienādi tiesīgi. Un tu arī.
Pēc pēdējās dziesmas, mākslinieki, protams, bija pat pārpārēm nopelnījuši, ka visi viņu priekšā ceļas kājās un nebeidz aplaudēt vēl desmit minūtes, vairākas reizes izsaucot dziesminiekus uz atkārtotu paklanīšanos. Koncerts vēl aizvien atzīstams par vienu no nozīmīgākajiem latviešu mūzikas notikumiem, un ko tad vēl var teikt par albumu. Kā atzina “The Shin”, pārsvarā folkmākslinieki ir neprofesionāli mūziķi, kas vienkārši izsaka savas tautas likteņa pavedienu cauri gadsimtiem, tikai nedaudz skaļāk. Tad mēs varam iedomāties, cik skaļa ir šī tautas balss, kad pie tās ķeras profesionāli tendēti cilvēki un to pavērš šādā virzienā, kā to izdarīja Valts Pūce ar domubiedriem. Rezultātā neaprakstāmi liels pozitīvs lādiņš krietni vairāk kā pustūkstotim klausītāju un albuma pircējiem nekļūdīgi garantēts. Un tautas balss var droši ritēt tālāk. Līdz nākošajiem skaļajiem vīriem.
Foto: Anrijs Požarskis