Es nezinu un nenojaušu, cik patiesībā Nino ir gadu, un uzskatu, ka to zināt būtu pilnīgi bezjēdzīgi. Tikpat bezjēdzīgi būtu uzskatīt, ka tovakar uzstājās pasaules ranga mūziķi galantos tērpos un tikpat galantām sejām, jo līdz ar pirmajiem soļiem uz skatuves Nino pilnībā sagrāva jebkādas robežas – telpas, laika, apziņas un bezgalības ietvarus. Es redzēju tikai to, ka Nino ir padsmitniece, un tieši padsmitnieces azarts, nekaunība, pazemība un prieks ir tā maniere, kādā viņa ar savai būtībai nepiedienošo dīvas vārda smagumu spēlējas un duelējas ar saviem „vīriešiem” – ģitāristu Goču, basģitāristu Uču un bundzinieku Davidu.
Grupa „Insight” jau labu laiku ir uzskatāma par Nino ģimeni, jo saukt viņus par kolēģiem vairs nebūtu nedz korekti, nedz tehniski pareizi. Vien tie, kas saistīti ar ģimenei raksturīgo asins vai gara radniecību, ir spējīgi sazināties līmenī, kas ļautu un tovakar ļāva radīt mūziku ar vienotu pulsu un sekundāru harmoniju. Lai arī vīrieši uz skatuves bija vairākumā, Nino neviens neizaicina, jo to dara viņa pati – pieskrien, izmēda, uzliek roku uz pleca, tad grib sacensties, izrādīties, uzlido un krīt ceļos, un tādēļ viņu dievina. Ikviens skaņdarbs, lai arī cik reizes dzirdēts kādā no baltās, melnās vai zilās („White”, „Black” un „Blue”) cietripas, šķita radīts atkal no jauna neatkārtojamās un, jā, dažbrīd ar nogurušu ausi neaptveramās variācijās. Improvizēts tika daudz, Nino ar visu sevi regulējot skaņas plūsmu, ka vajag vēl un vēl mazliet. Davids noskandina beigu akordā bungas, kas viņai, šķiet, nav pa prātam. Taču kā maza meitene viņa piedod, un atkal savā virtuvē valda tikai un vienīgi Nino - ar vienu rokas mājienu dziesma tiek iemesta verdošā katlā un sprāgst, citviet ar acu skatu tiek kā maize noglaudīta.
Ja būtu jāmeklē pasaules izcilākais instruments, tā nešaubīgi būtu balss. Kamēr ikvienu ģitāru, tās spēli kā tūkstošiem citu instrumentu var kopēt, balss patiesais un reizē vienkāršais skaistums gluži kā DNS ir tās neatkārtojamībā. Nino var vien attāli un uzmanīgi salīdzināt ar ziemeļnieci Bjorku, ja jārunā par dziedājumu daudzdaļību, ekspresiju, impulsivitāti, un rietumu hipiju karalieni Dženisu Džoplinu (Janis Joplin), no kuras gruzīnietei „mantots” sievišķīgais balss briedums un tembrālais dziļums. Tik tālu nav pēc uzvārdiem jāmeklē, lai pateiktu, ka Nino piemīt (lai arī dažādos žanros) arī mūsu pašu Imantam Daksim raksturīgā vokālā enerģija un izteiksme, kas gruzīņu etno-džezu Latvijas auditorijai dara vēl tuvāku. Taču pati Nino, kas spēj uz skatuves gan iesmieties, gan bezprātā aizkliegt un čukstēt mīlas buramvārdu, ir tikai vienā eksemplārā, un katra sekunde uz skatuves - neatkārtojama.
Viņas rokas ir tamburīns, vairāki sintezatori, zvaniņi, ar kuriem kā garšaugiem pie pavarda viņa droši, bet arī uzmanīgi eksperimentē, līdz ikviena skaņa iegūst savu jēgu. Latviski „labvakar” un „liels paldies” tovakar šķiet tikpat nemāksloti un baudāmi kā Nino mūzika un dvēsele. Grūti nojaust, kurš ir samulsis visvairāk – dziedātāja, kura baidās par savu lielo satraukumu, vai klausītājs, kuru aizkustinājusi šāda mākslinieces atklātība un tiešums. „Es nemaz nevaru paredzēt savu repertuāru, pirms neesmu redzējusi, kā mani uzņem skatītāji,” – pasakās un jau nākamajā brīdī Nino ir prožektoru otrā pusē. Cik patiesībā grūti ir no gaismas raudzīties tumsā tiem, kas grib ielūkoties Nino acīs, ko viņa labprāt arī ļauj, stāvot ēnā pie ieejas zālē. Vēl vairāk – viņa ir „nekaunīga” un pazemīga reizē, lūdzot palīdzēt – palīdzēt dziedāt, kas nozīmē vien to, ka koncerts nav pilnīgs bez skatītāju devuma.
Netveramais ir baudāms, jo nav nekādi kopējams, tā skaidrojami improvizācijas mūzikas panākumi industrijā. Tovakar kopā tika baudīta šī asā mērce, ko dēvē par džezu, eksperimentu, psihodēliju un tautas mūziku, kas, sublimējoties no mūziķu puses, veidoja vienotu vēstījumu – es, mēs kopā, Gruzija, dvēsele, harmonija, pasaules mīlestība. Jau nākot uz koncertu, paredzēju – zāle stāvēs kājās pateicībā par nospiedumu, ko ar savas balss pieskārienu darījusi Nino. Un pēcāk gribējās vien klusuma, lai šī smalki tirpstošā atbalss nebeigtos.
Foto: Anrijs Požarskis
