Iespējams, sākot koncertu ar dziesmu “Atpogā manu kreklu”, Ainars Mielavs vēlējās skatītājiem pavēstīt, ka, neskatoties uz jaunā kaverdziesmu ieraksta saturu, arī viņam būs ko teikt visa koncerta laikā. Un tā arī bija, runāts un atminēts tika daudz, spēlētas gan jaunās versijas, gan pavisam veci atmiņu skaņdarbi no Mielava pirmsākumiem, „Jauna Mēness”. Taču galvenais notikums tomēr bija jaunā plate, kas izdota laiciņu atpakaļ, 10. septembrī, un ne jau velti, jo tā ir viņa dzimšanas diena. Un “Nospiedumi” tāpēc, ka Ainars Mielavs vēlējies apkopot dziesmas, kuras viņa dzīvē ir atstājušas vislielākās ietekmes pēdas, tiesa, mēģinādams izvairīties no negatīviem notikumiem.
Ieskriedamies ar Pola Saimona, tā paša, kas otrais personāžs sešdesmito gadu apvienībā “Simon&Garfunkel”, dziesmu “The Boxer”, kura bija pirmā dziesma, kuru viņam atskaņoja kaimiņš Toļiks uz godam sauktas labas kvalitātes plašu atskaņotāja “Komēta” kādus četrdesmit gadus atpakaļ un pirmā kā singls jaunajam darbam, Mielavs atstāstīja, kā radusies doma ierakstīt šo iespaidu albumu. Proti, nepateicīgo un brāzmaino mūsdienu laiku iespaidā nācies ķerties pie lietu un sajūtu restaurēšanas un pārkārtošanas. Nonācis pie savas mūzikas kolekcijas, viņš atkal sāka apjaust tās dziesmas, kas dzīvē ir devušas spēkus vai arī mainījušas dažas uztveres. Kaut gan daudziem būtu patiess prieks atzīt, ka tieši Ainara Mielava daiļrade un darbs muzikālajās svērās (“Magelāns”, “Sakarnieks”) pavēris acis uz pasauli un muzikālajām taustēm pašiem klausītājiem.
Vienu pēc otras koncerta abās daļās nomainījās pēdējā pusgadsimta Padomju Savienības, Eiropas un arī pasaules zvaigžņu radītās melodijas, divreiz pie skanēšanas, pa dziesmai katrā daļā, tika krievu mūzikas dižgars Boriss Grebenščikovs - “Боже, храни полярников” un “Самый быстрый самолет”, Ainaram vēl piemetinot, ka Borisa dzeja ir viena no pirmajām, kas viņu uzrunājusi, kad viņš jau esot bijis iesoļojis divdesmit gadu vecumā.
Tālāk sekoja PSRS kulta filmas “Likteņa Ironijas” ievadziesma “Никого не будет в доме”, kurai vārdus sarakstījis krievu “sudraba laikmeta” dzejnieks Boriss Pasternaks (pie tā paša laika pieder arī Aleksandrs Bloks un rakstnieks Mihails Bulgakovs – rakstnieks, kuru Mielavs pat nedaudz atļaujas citēt sakarā ar šo pašu dziesmu, atzīstot, ka viņš ir diezgan gudrs cilvēks, jo apzinās, ka nespēj pareģot, kas ar viņu notiks pēc desmit minūtēm), un par kuru jebkurš padomju televīzijas skatītājs var apgalvot, ka šī 1975. gada filma ir ar savdabīgu skaņu celiņu un nevaldāmu pievilkšanas spēku. Pirmo daļu Mielavs pabeidza ar vēl pāris “Pārcēlāju” dziesmām un pusi ieskata jaunajā albumā ar itāļu dziesminieka Džanmarijas Testas balādi un dziesmu no viena no retajiem ārzemju māksliniekiem, kurus translēja padomju televīzijā – franču estrādes mākslinieka Žilbēra Beko (Gilbert Bécaud) “Et Maintenant”. Starp citu, viņam blakus Mielavs nostādījis arī Mireju Matjē un Šarlu Aznavūru, bet nepiemin vienu no lielākajiem Francijas mūzikas pārmainītājiem Seržu Geinbūru vai popzvaigzni Džo Dasēnu, par kuru sapņoja puse Padomju Krievijas.
Koncerta otrā daļa iesākās ar dziesmu “Saule ir kā nomizots apelsīns”, kurai sekoja jau pieminētais Grebenščikovs un arī viena no jaukākajām “Nospiedumi” dziesmām Jegora Belkina “Cоня любит Петю”. Tad Mielavs atkal pieķērās padomu melnbaltās televīzijas fenomenam un izpildīja padomju modernās dziesminieku mūzikas aizsācēja gruzīnu Bulata Okudžavas “Надя, Наденька”, kuru viņš šad tad redzēja šajā TV ekrānā.
Pēdējās divas dziesmas piederēja vieniem no pasaules mūzikas zināmākajiem vārdiem. Viens no māksliniekiem - Kets Stīvenss (Cat Stevens, ticības nomaiņas dēļ mainīts arī vārds Yusuf Islam) ar “The Wind”. Ģitāras spēlmanis, ar kuru Mielavu iepazīstināja viņa vizuālās mākslas pulciņa skolotāja Pionieru pilī (tagadējā Prezidenta pils), un kurš viņam nelika mieru visus padsmitnieka gadus. Iespējams, arī nevajadzēja. Un pēdējā jaunā albuma dziesma piederēja austrāliešu apvienībai “Dead Can Dance”. Un tieši viņu sarakstītā “The Carnivals is Over” bija kā punkts uz “i” visā emociju skalā, ko deva šis sirsnīgi izpildītais un patiesi izjustais koncerts. Brendana Perija un Lizas Džerardas sarakstītā, nedaudz elektroniski drūmā balāde pavisam jaunā un nedzirdētā skanējumā neatstāja nevērīgu nevienu, un pēc tās izpildīšanas pāris sekundes zālē mitinājās pilnīgs klusums. Jāatzīst, ka arī oriģinālizpildījumā šī dziesma ir gana spēcīga, lai liktu raudāt pat visskarbākajam vīram.
Izskanot platei "Nospiedumi", Ainars Mielavs klausītājus iepriecināja ar vairākiem viņa iepriekšējās daiļrades gabaliem, sākot ar “100+1 vēlēšanās”, cauri “Viss notiek pa īstam” un apstājoties pie “Pāri jumtiem lido kaijas”. To vidū gan viņš visiem izteica domu būt tādiem, kādi mēs paši esam un nekad nelikt domāt cilvēkiem, ka Latvija un latvieši nav vērā ņemami, bet gan spējīgi pastāvēt par savām tiesībām, un savu priekšnesumu noslēdza, pēc aplausiem atgriežoties un izpildot “Mēs mīlam pieprasīt” un brīnišķīgi akustiski izpildīto “Tu saviļņoji mani”, kopumā 22 dziesmas.
Pēc koncerta Ainars Mielavs gan atzina, ka kopā ar līdzgaitniekiem - Gintu Solu un Aigaru Voitišķi - ne pārāk labi jutušies uz skatuves, jo bijuši kā tādi “stīvi koka vīriņi”, bet šis nav koncerts, kur ir jālēkā apkārt, jālauž skatuve un jāgaida, kad meitenes uz skatuves metīs biksītes. 4.decembra vakara divās stundās galvenie ieroči bija tikai trīs – balss, ģitāras un atmiņas. Un kas ir pats galvenais un neaizstājamākais – pilnīga publiska atvērtība un atzīšanās. Ja kāds šajā koncertā nebija iejūsmināts, tad tikai nekompetences, valodu barjeras, dažu akordu pārklāšanās un atkārtošanās vai citu personisku iemeslu vadīts.
Foto: Vladislavs Punculs
