Ja iegādāsieties „Tres Aquas”, atskaņojiet to kādā omulīgā vakarā, taču nolieciet diska vāciņu malā. Kā noprotams, teju ne mazāku gandarījumu par albumā iekļautajām folkloras pērļu apdarēm sagādās minēšanas prieks. Lai arī lielāko daļu no maestro izlases veido vairāk vai mazāk īstenam latvietim zināmas dziesmas, pārsteigumu netrūks. Muzikālā pīrāga tikai vienu no četriem kumosiem veido pierastais, kamēr pārējā daļa ir kolorīta džeza toņu un pustoņu, kā arī latvietim svešādu ritmu buķete.
Raimonds Ozols ar stīgu grupu, Māris Briežkalns pie bungām, Andrejs Orlovs ar basu – tie ir vārdi un instrumenti, kas Latvijas džeza skatuvei un žanra cienītājiem nav sveši. Taču, lai arī sadarbība albuma tapšanā ilgusi gadu, dažbrīd katras autoritātes sniegums dominēja cits pār citu, līdz ar to grūtāk uztverams šķita kopējais vēstījums. Turklāt kā akmens skaņotāja Normunda Slavas „dārziņā” bija klusās klavieres, kas nepiepildīja to centrālo lomu visā pasākumā. Taču pat šādi tehniskie nieki, kas albuma cietripā izpaliks, netraucēja izgaršot to, cik, piemēram, nepierasti mutē kūst „Aijā, žūžū” tradicionālais ievads pretstatā ar latviešu mūzikai netipiskajiem uzsvariem, biežo izteiksmes maiņu. Vēl amizantāk maestro (ticams, ka izcilam pianistam tas nācās grūti) klavieres pārvērta par reibušu vīru ar greiziem un neveikliem soļiem dziesmā „Mājās eju”. Nenoliedzami, smaids ir tā sajūta, ko mūziķi šajā albumā no klausītāja ir centušies izvilināt.
Pirmatskaņojumu papildināja foto ar Latvijas skaistākajiem rītiem un vakariem kā atgādinājums, cik daiļa un sargājama ir mūsu zeme, daba un visvairāk – folklora, kas nu ir „pārdzimusi”, iespējams, pasaulei tuvākā un, jā, arī ekonomiski ērtākā veidolā. Runājot par pasaules mērogiem, neviens no pasākuma vadītājiem skatītājus neiepazīstināja ar, manuprāt, albuma galveno trumpi jeb cilvēku, kurš visā zālē vienīgais zinātu nosaukumus sevis izmantotajiem skaņu rīkiem. Protams, tas ir brazīliešu perkusionists Tiago Loejs, kuram tovakar un albumā kopumā bija dubults uzdevums – iepazīt, izjust un interpretēt ne vien latviešu tautas, bet arīdzan krievu literāro mantojumu savā dienvidnieciskajā manierē. Operējot ar bongiem, džambām, timpāniem un daudz ko citu kā skalpeļiem operāciju zālē, vēl nekad tautasdziesmas nav skanējušas tieši šādi – mazliet ar Amazones mežonību, aizraujošu „grūvu” un pārsteigumu par to, cik niansēta ir perkusiju pasaule.
Maestro, kurš jau no savas karjeras pirmsākumiem savulaik apbūris visu Padomju Savienību, arī tovakar „karoja” divās frontēs. Absolūti demokrātiski pieejot gan publikas sastāvam, gan laikmetam, kā arī lietderīgi izmantojot telpu īri un laiku, tika pirmatskaņots dziesmu cikls. Jevģēnijs Jevtušenko ir viens no kādreiz Padomijā, bet pašlaik Krievijā zināmākajiem dzejniekiem, kurš reiz Vitebskā esot iepazinies ar Paulu un, dāvinot dzeltenu „šlipsi” (zīmīgi, ka līdzīga kaklasaite dzejniekam bija arī koncertā), kļuvis par tuvu draugu. Pats autors uzrunā atklāja, ka viņā rit arī latviešu asinis, mūsu tauta un zeme tam esot īpaši mīļa. Varbūt tieši tamdēļ arī Intaram Busulim iejušanās Jevtušenko liriskā „es” tēlā šķita vairāk kā paveicama.
Intars kā mīlnieka un cietēja prototips netika izvēlēts nejauši, jo sadarbība ar maestro tam jau esot. Lai arī repertuāra apguve neesot bijusi viegla, koncertā par to nekas neliecināja – dzeja tika izprasta, arī priecēja ļoti labā krievu valodas izruna, kas nereti ir trūkums citiem latviešu vokālistiem. Taču instrumentālā pavadījuma pārspēks neļāva pilnībā saklausīt to, kas Intaram tovakar bija sakāms. Lai vai kā, publika par baudījuma un līdzdalības trūkumu sūdzēties nevarēja, jo, kā jau solīts, ar dāvinātiem šeikeriem dažās abu ciklu dziesmās ikviens varēja dot savu sajūtu par labi pavadītu vakaru vienotībā ar izciliem mūziķiem.
Foto: Vladislavs Punculs
