Gustavo un nedaudz rokenrola

Galerijas:

• Gustavo koncerts "Essential"

Jau parādoties uz skatuves, Gustavo lika mums visiem ticēt, ka mainījušies ne tikai laiki, bet arī viņš pats. Tik ironiski, taču platās bikses pārvērtušās ne tik platās, mūžīgi kailā galva apsegta ar cepuri un nobriedis arī repertuārs. Jo visa koncerta laikā tika nodziedāta tikai viena no paša pirmā albuma dziesmām “Nu tu dod” (Beidzot!, 2004), un tā pati bija kā otrā pēc “Nāc, ņem un ej”, kas arī ierakstīta jaunās skaņās. Vēlāk viņš tēmēja uz jaunajām dziesmām no vēl neiznākušā albuma “3.elpa” un uz pēdējiem hītiem no iepriekšējā ieraksta “Pa pāris pantiem/Viesības viesnīcā”, kura titulgabalus izpildīja vēlāk.

Gustavo parādoties, skatītājiem bija iespēja pārliecināties, kādus gaismas efektus piedāvā lielā  kluba “Essential” zāle. Sākot no liela, mazām zvaigznēm izgaismota viņa paša vārda, turpinot arī ar šī vakara svarīgākajiem (varbūt ne vissvarīgākajiem) vārdiem – DJ Monsta un R-Viss, beidzot ar pārgaismotu un mirgojošu skatuves priekšplānu, rotējošiem neonziliem krūšu tēliem un mirgojošiem digitāliem gaismu ziediem. Tieši DJ Monsta perfekti parūpējās, lai Gustavo ne tikai norunātu savu sakāmo, bet lai viņš to darītu arī ar mūzikas pavadījumu. Taču vēlāk gan dažreiz pārāk stiprie basi izrādījās pārāk nomācoši Gustava Buteļa raksturīgajām niansētajām dziesmām, tāpēc reizēm varēja dzirdēt vien “bum, bum” un neko vairāk. Taču akustika šajā zālē ir spīdoša, ne ko pielikt, ne ko atņemt. Bija arī brīdis, kad Gustavo atļāvās norunāt “No lūpām lasi” pilnīgā a kapella, DJ Monstam piepalīdzot tikai piedziedājumā, kā arī palūdza viņam “noskrečot” nelielu setu, starp koncerta divām daļām – bez un ar R-Visu.

Atstājot “Tsoke” un jauno hītu “Mūsu soļi” aiz muguras, abi hiphoperi sāka jaukt kopā visu no pašu repertuāra, otro daļu tā pa īstam atklājot ar “Esi brīvs”, pēc tam turpinot ar vairākiem Gustavo skaņdarbiem kā “Pa pāris Pantiem”, tad uz skatuves uzaicinot arī savu veco labo draugu Čižiku, kurš ieradās pavisam nehiphopiskā ietērpā, bet kā solīds kungs kreklā, šaurās biksēs un jaunos zābakos (par kuriem tika izspēlēti pāris joki). Ar viņu kopā tika nodziedāta “Lai paliek”, “Svingeru klubiņš” un “A man normāli”. Turpinoties viesmākslinieku rotācijai uz skatuves, varbūt par pārsteigumu, varbūt arī jau kāds to bija nojautis, uz skatuves uzradās  kādas visiem zināmas grupas solists. Protams, tas bija Renārs Kaupers, kurš kopā ar savu “Prāta Vētru” pēdējā albuma sakarā ierakstījās un producējās pie Gustavo. Tieši šīs plates tituldziesmu viņš nodziedāja, visiem klātesot. “Tur kaut kam ir jābūt”. Un nevienu vairs nebija vajadzības pārliecināt, kam ir Latvijas viskliedzošākā publika. Protams, pie Renāra Kaupera. Šis priekšnesums tad arī bija pati kulminācija visam koncertam, cilvēkiem nepārtraukti dziedot līdzi, kliedzot un, iespējams, pat raudot un vaimanājot. Un nemanot vakars no hiphopa priekšnesuma pārvērtās nelielā rokenrolā, cilvēki auroja, Gustavo lēkāja un Kaupers dziedāja. Un “lēkāja” ir vistiešākais vārds, kā to visu apzīmēt, jo pēc tam pats Gustavs atļāvās arī kādu tikai rokzvaigznes cienīgu iznācienu – ielēkt skatītājos un tikt nests uz rokām. Vēlāk, kā viņš pats atzina, tas bijis tas, ko pats jebkad ir vēlējies.

Pašu koncertu Gustavo noslēdza jau par kārtējo viņa kulta dziesmu kļuvušo “Plus Mīnus”, kurai līdzi nu jau dziedāja visa zāle, kaut gan par tās atsaucību nevarēja sūdzēties arī iepriekš, it sevišķi tādā saspiestībā kā klubā “Essential”. Pēc tam Gustavs no visiem atvadījās, vien piezīmējot, ka, tāpat kā šajā “Stabs, stabs, koks, žogs..” dziesmas otrajā daļā, “nevajag koncentrēties uz mazajiem melnumiem, kas ir mūsu dzīvēs, bet uz to, ka pati kopaina tomēr ir skaista”.

Izskanot šiem vārdiem, izlauzās sajūsma par to, ka no lecīga un nedaudz agresīva “hiphoperīša” (tiesa, karjeru sākot ar labas kvalitātes mūziku), Gustavo ir pārvērties par pieaugušu, racionāli un reāli domājušu personību un ir apgāzis savu pirms daudziem gadiem pateikto citātu kādā dziesmā “Es esmu brīvi domājošs, ne pārāk spožs tēls Latvijas skatuvei, to es apzinos, tā kā aizej..”. Arī vārdi, kuri satrieca jau tad, tikai ar to smagnējību un tiešu egoismu un agresiju, tagad ir noslīpēti, mazāk rupji, bet vairs ne tik darīt mudinoši. Tagad domāt. Taču, pagājuši jau pieci gadi no pirmā albuma izlaišanas, un Gustavs Butelis vēl aizvien pārliecināti un sarkastiski var sacīt, ka viņš ir visspēcīgākais sava žanra pārstāvis ne tikai Latvijā, bet arī Baltijā, un, ja kāds ļoti atļautu viņam plaši skanēt arī Eiropā, droši varētu to pašu teikt arī par šo reģionu. Var tikai gaidīt jauno albumu, lai pārliecinātos, vai viņš iet to pašu ceļu kuru aizsācis un nezaudē muzikālo kvalitāti un vārdu un ritmu bagātību, vai tomēr ir pārvērties par nekādu ziņojumu nesošu personu. Spriežot pēc šī koncerta un jaunajām dziesmām, varam gaidīt pirmo variantu.