30. decembris Rīgas Kongresu namā bija Hārlemas kora tūres pēdējā pietura. Lai arī pie labākās gribas neviens to tādu nebūtu vēlējies, šogad tā izvērtusies īpaša, jāsaka, - vēsturiska. Par godu mūžībā aizgājušai, kā tovakar teikts, leģendai, iedvesmotājam un daudzu tautu apvienotājam mūziķim Maiklam Džeksonam veltīti „Cerības” koncerti, programmā iekļaujot, šķiet, gospeļu apdarei vispiemērotākās dziesmas no Maikla veiksmīgākajiem albumiem. Sākot ar „I’ll be there”, pie kuras visi kora dalībnieki, attēlojot popa karali, uzliek galvā hūtes, turpinot ar „Will you be there” un „Man in the mirror”, skatītāji pilnībā aizmirsa par savām sēdvietām.
„Šīs ir manas mīļākās Maikla dziesmas, es tās izvēlējos, jo esmu te boss,” smejot par repertuāra izvēli, pēc koncerta atteica Alens Beilijs (Allen Bailey). Tieši viņš pirms 23 gadiem, iedvesmojoties no Martina Lutera Kinga, dibinājis Hārlemas gospeļu kori un pavada to katrā koncertā. Alens piebilda, ka Maiklam gospeļi ir ļoti patikuši, tādēļ piemiņas koncerti ir vairāk kā pašsaprotami. Beilijs arīdzan solīja, ka, apritot Džeksona viena gada nāves gadadienai, Hārlemas kora tūre tiks rīkota atkārtoti. Tie, kuri ir zinoši, kā popa karalis mēdzis veidot savas „dzīvās” performances, atminēsies, ka gospeļu koru palīdzība koncertu veidošanā izmantota visai bieži. Turklāt daudzu Maikla dziesmu teksti ir visnotaļ atbilstoši reliģiskai interpretācijai.
Lai arī sākotnēji ar šaubām kā raidījumos, kur ir sprediķotājs un publika, kas tiek zombēta, tovakar aizspriedumi pamatīgi nobruka. Lai arī cik noraizējies pašlaik latvietis būtu, skatītāji bez īpaša aicinājuma jau pie pirmajām dziesmām cēlās kājās un uz brīdi pieņēma to, cik amerikāņiem Dievs ir jautra padarīšana. Katrs no kora dalībniekiem - sešām dāmām un trim kungiem - individuāli ir izteiksmīgs soul/ R&B/ gospel žanra solists, taču, esot kopā, tie spēj saplūst vienotā veselumā un dzirdumā. „Alleluja!” izskanēja pēc katras kompozīcijas, un šķita tīri organiski, ka blakus sēdošais un arī es varu celt rokas pretī debesīm, uzdrošināties atbildēt aicinājumam nākt uz skatuves, apskaut kora dalībniekus un uzņemt sevī īpašo muzikālo svētību. Pašiem skatītājiem pēc Beilija rīkojuma nācās pieteikt „Oh, happy day” un „Celebration”, noslēdzot kopīgu deju, prieka un atvieglojuma vakaru ar „We are the world”, „Billie Jean” un „You’re not alone”.
Allaž esmu uzskatījusi, ka Latvijā baznīcas būtu pilnākas un cilvēki – dedzīgāki, ja līdzīgi kā otrpus zemeslodei kontakts ar Dievu tiktu meklēts caur tik enerģiskiem, dzīvespriecīgiem un izjustiem dialogiem, kā tas iekārtots anglikāņiem un daudzkārt redzēts Holivudas komēdijās. Un patiesi - gospeļi nemaz nav salīdzināmi ar stīvajiem latīņu dziedājumiem, katolicisko pietāti, distanci starp pasaulīgo un augstāko. Hārlemas dziedātāji ar lielu iniciatīvu uzrunā ikkatru personiski, dziļi pārdzīvojot katru nopūtu. Tieši ar šādu pieeju koris latviešiem apliecināja, ka vislabāk ticība ceļo caur ikdienišķiem vārdiem, apskāvienu, aizrautību un dialogu ar sevi, ar otru, ar ģimeni, par kuru tūres laikā kļuvuši visi skatītāji. Tieši kā ģimenei Alens Beilijs Hārlemas gospeļu kora vārdā latviešiem novēlējis brīnumainu Jauno gadu!