Ar pirmajām krustabām Kristapa lauku mājās Jelgavas apkaimē „dzīvo piesaucēji” jau aizvadītā gada rudenī ieguva visai skaidru vīziju – ar mūziku aicināt dzīvot, izdzīvot, piedzīvot, uzdzīvot... droši vien daudz ko. Apvienība „Piesaucam dzīvos” jeb Matīss Gricmanis, Kristaps Kleinbergs un Gatis Grāveris toreiz nebija nejauši ar datumu 11. septembris – tā ir dzejnieka Raiņa dzimšanas diena, Latvijas kultūras „sarkanais”, enerģētiski piesātināts datums. Tieši uzsvērtā misija - caur akustisko jeb dzīvāko no mūzikas atskaņošanas formām radīt patiesuma un paš-saziņas impulsu - visticamāk ir tie paši „vēži kulītē”, ja minam pasaku nama „Undīne”, varbūt arī festivāla „Bardu rudens” sūtību uz zemes virsas. Taču kurš gan teicis, ka akustiskā prieka jel kad ir bijis gana? Varbūt tovakar viņi vēlējās izprovocēt pavasari?
„Skumjais prieks ir latviešu padarīšana, un Andris Akmentiņš ir latviešu mentalitātes paraugs, kurš ļauj skaisti skumt,” – visprecīzāk pieteiktais dzejnieks un mūziķis Andris Akmentiņš (īstajā vārdā gan Grīnbergs) vēl nenobradāto koka dēļiem sisto skatuvi noslaucīja ar sentimentu. Kā atzinies pats, tovakar pēc 10 gadu ieelpas putekļi notrīti no kompānijas senākā sastāva ar Andri, brālēnu Gvido Zālīti un Jāni Dubavu, kurš savulaik 90-ajos bijis indie/rock blices „Aurora” ģitārists. Augstās paškritikas dēļ publiski pieejamo ierakstu teju kā nav, arī koncerti ir reti, taču – ja ir, tad sentiments arī tovakar bija precīzākais vārds, ar ko raksturot saldās skumjas, muzikālo nopūtu dziesmās „Vējainā”, „Ar mēnesi rociņā”, „Pļavās”, it kā runādamas no tāltālas pagātnes, kad viss bija ne tā, kā tagad. Ja mūzika ir dzīva kā cilvēks, tad pat smiekli par kļūdīšanos akordu saskaņošanā vai dziesmu garumos šķita tik iederīgi kā cilvēks ar savu dabu pats – kļūdīgs, bet patiess, vienreizējs, silts.
Starp vakara vīriem sievišķā pildījuma lomu uzņēmušās „Sus Dungo”, kas sevi nemaz skaļi neteica kā grupu, vien atsakot – „esam radošā apvienība”. „Sus Dungo” ir piemērs, ka latviešu seno vakarēšanas tradīciju pie skalu gaismas ar adīkļiem modificēt moderni – ar dāmām un kaudzi mūzikas instrumentu. Reiz „Kabatā” dzirdētas, viņas kā savu slavenāko hītu dēvēja skaļu akustiskā pankroka gabalu, kas toreiz atgādināja „Torņa” grupas „Apēd zapti” daiļradi, taču, „dzīvos piesaucot”, dāmas bija ārkārtīgi delikātas un maigas – tāds akustiskais rokenrols. Kā ar basām pēdām pa rasu – šādi uzmanīgi, taču skanīgi un nenogurdināmi vienkārši izskanēja „Jasmīnu lietus”, „Rasā pēdas”, varbūt Japānā balti nodrebēja kāds ķiršu koks, ieskanoties arī pa dažam austrumu motīvam.
Lai arī tie mēdzot teikt, - jo lielāks mākslinieks, jo lielāka pauze, jāpierod, ka punktualitāte nav dziesminieku tikums. Imants Daksis, šķiet, kavē vienmēr un ir „liels”, tādēļ viss būtu skaidrs. Diemžēl tovakar mūziķis ilgi nespēja atrast savu muzikālo centru tehnisko neizdarību dēļ, kas paildzināja klusuma brīžus un piektdienas nogurumu. To nācās atpelnīt ar „Dziesma par krāniņiem un sirsniņām”, „Apziņas mijkrēslī”, „Saviem bērniem atdodiet brīvu sāpi”, sākot ar čukstiem, beidzot ar pasaules klaigām – no nulles līdz bezgalībai kā matemātikā.
Tiem, kuri nepaguva piesaukt dzīvot tovakar, iespēja vēl būs. Organizatori solījuši, ka nākamais dzīvības „rituāls” notikšot jau tuvāko mēnešu laikā, taču, kas klausītājus sagaidīs tad – to pateiks pavasara vēji.
Foto: Kārlis Bergs