„Slaido blondīņu cirks” ir otrais ballīšu rokgrupas „Age of Stones” studijas albums, kuram salīdzinājumā ar debijas lolojumu ir jau pavisam cits vēstījums. Lai noskaidrotu, kas puišiem sakrājies pa šo laiku, grupas vokālists Niks Jaunzems, pirms disks „uzgājis gaisā”, atklāja „visas kārtis”.
Jums jauns albums! Pastāsti, kāds ir „mesidžs”?
Tas ir mūsu otrais albums, un šajā albumā pati grupa ir visu veidojusi – nav neviens no malas palīdzējis.
Tāds totāli neatkarīgs projekts?
Jā! Bet, ja prasi, tur ir tāds „mesidžs”, ka aīī... (nopūšas). Tas ir diezgan interesants. Divējāds! Viens – mēs esam palikuši mazliet nopietnāki gan mūzikā, gan tēmā. Mēs ar mākslu nepelnām, tas ir hobijs. Mums visiem ir dienas darbs, bet aicinājums dzīvē ir māksla un mūzika. Bet tas nonācis tik tālu, ka ir iespējas pelnīt naudu kapitālismā, par ko ir šis albums, bet vēlme ir būt radošajā dzīvē, jo daudzi jau dzīvo viendabīgu dzīvi – ja esi mākslinieks, mūziķis. Es esmu mūziķis, tekstu autors, esmu pie dizaina strādājis, pie visa sēžu un domāju. Tas aicinājums ir tā māksla, bet dzīve piespiež būt biznesā.
Nav grūti ar dubulto identitāti? Daudzi netiek ar vienu dzīvi galā, kur nu ar divām...
Es nezinu, es vienkārši tā dzīvoju. Un, ja man tā dzīve tāda ir, tad ir daudz, ko teikt. Kā Freimanis saka, - viņam jau vajag stresu, lai viņš varētu kaut ko teikt. Mūziķim vajag neveiksmīgas mīlestības, pārdzīvojumus. Beigās tā mūzika, albums, tas kopums, dizains, klipi – ja tā paklausās, tur daudz ko dzird. Tur ir tēmas par diezgan sociālām, psihām lietām.
Dažus atslēgvārdus, lūdzu!
Piemēram, ir skartas reliģiskās, sociāli nelabvēlīgās tēmas – nabadzība, azarts, visa veida atkarības - sākot ar kloķu raustīšanu, beidzot ar narkotikām, kas vispār ir mūsu dzīves sastāvdaļa, sākot ar alkoholu, beidzot ar smagajiem. Arī par mīlestību. Un tas viss ir viens kopums - nopietns, diezgan gruntīgs. Kaut gan tas ir mans redzējums, kuru es bieži vien neatklāju tikai tāpēc, lai cilvēks domā pats. Un man bieži vien ir bijis, ka es pats no sava darba, ko esmu radījis, esmu uzzinājis daudz vairāk, kā uz tām lietām var skatīties, un tas palīdz strādāt!
Nebaidies, ka, kļūstot nopietnākiem, fani varētu nodomāt – ai, tie „eidži” sākuši gruzīties? Jūs jau vairāk tāda „tusiņu” mūzika.
Es nezinu, vai „tusiņu”. Agrāk mēs bijām tādi ne šerpi, bet jestri, kas īstenībā tagad ir saglabājies. Mēs agrāk tā jutāmies.
Tad jau jūs nekļūstat vecāki?
Tās tēmas noteikti kļūst vecākas, nopietnākas, kas ir vecuma pazīme vairāk.
Kā jūs tādā gadījumā pie albuma nosaukuma nonācāt?
Mums ir dziesma „Slaido blondīņu cirtas”, un no tā mēs atvasinājām „Slaido blondīņu cirks”. Nē, tur nav nekāds „gruzons” uz tām blondīnēm, ir arī par vīriešu blondumu runa. Bet tas fenomens, ka blondums ir – esmu piedzīvojis, nu, ir viņš, ir! Turklāt šajā albumā ne es vienīgais esmu sācis komponēt, Valts arī ir uzrakstījis vienu dziesmu.
Tā kā šo albumu izdodat pilnībā paši, kas ir bijis citādāk, nekā pirmoreiz ar „MicRec”?
Agrāk bija savādāk. Agrāk bija vieglāk.
Tagad nevienam naudas nav?
Nauda - tas laikam ir biežāk dzirdētais vārds Latvijā! (smejas) Redz, mēs uz to neskatāmies, jo mēs ragavas taisām vasarā, bet lietojam ziemā - tāpat arī albumam.
Iekrājāt zeķē?
Mēs iekrājām visu labajos laikos, un, kad to var realizēt savādāk, visu darām tagad. Īstenībā nevajag naudu! Labi, ierakstīt, „nomāsterēt”, ko mēs Amerikā darījām sadarbībā ar Lesliju, Maiks Vels veica gala apstrādi, tur aizgāja nopietna nauda, bet tie bija tā laika murgi. Mēs to varējām atļauties tajos laikos, mēs visu paspējām. Bet prezentatīvās lietas, atbalstītāji - tas viss ir darbs pārliecināt, ka mēs esam jau gandrīz desmit gadus, ka mums vajag.
Spiedāt uz jūtām?
Īstenībā baigi nepārliecinājām. Izrādās, ka tas veids, kā piekļūt, bija jau zināms. Jāatrod īstie cilvēki, pie kā pieiet. Un, lai ierakstītu albumu, nevajag naudu. Tur vajag arī parādīt, ka māki, vajag spēlēt, nevajag apstāties, vajag visu laiku koncertēt, noteikti kāds pamanīs un kāds palīdzēs! Šajā gadījumā mēs nevienam palīdzību neprasījām – mēs paši gribējām. Visas autortiesības, viss pieder mums, atšķirībā no „Sapņojot”, kur bija dalīti. Tas ir mūsu darbs, mūsu īpašums, to mēs producējam, radām, finansējam, un mēs par to arī atbildam. Šajā gadījumā mēs esam savu dziesmu turētāji, sadarbojamies ar www.platforma.lv, kas ir ļoti mūsdienīgs portāls. Ir normāli, ka esi ieguldījis visu savu naudu un nevienam nav jālien pakaļā. Mēs esam brīvi kā „kingi”!
Grupām ir tā tradicionālā darbības programma – koncertē, koncertē, ieraksti albumu...
Nav koncertu, nav koncertu! Saraksti albumu! (smejas)
Labi, sarakstāt albumu, bet kā ar lielākiem izaicinājumiem? Neesat vairs jaunie.
Es nejūtos nekomfortabli, kad izrādās, ka grupai jau klauvē desmit gadi. Un par mums zina tikai šauras aprindas. Un vienmēr tas, kurš mūs ir atklājis, ir pārsteigts: „Kā? Kā jūs? Ko?” Tas ir vienkārši... slikts mārketings! Mēs ar šo albumu cenšamies to visu labot.
Bet pēc albuma izdošanas ir kādi plāni?
Pagaidām skatāmies, kā būs ar tām visām koncerta lietām, jo izskatās, ka bāri, kur var normāli uzspēlēt, deg pa vienam nost. Sirds sažņaudzas! Kur spēlēsim, spēlēsim. Ja paskatāmies, 2009.gadu savā koncertu listē – ir bijis sliktāks gads! Tagad ir cits laiks, cits skatījums uz to visu, kas te notiek.
Kā ir ar konkurenci?
Te Latvijā nav, ko dalīt!
Nav?
Un kā vēl! Nav mums konkurentu! (smejas)
Unikāli esat?
Nē! (smejas) Es no konkurentiem mācos. Un, ja es būšu iemācījies visu, tad es būšu slavens kā Reiniks. Nē, Reiniks ir citā sfērā. Es būšu tik slavens kā Vaira Vīķe-Freiberga! Visi mani zinās – pēc maniem darbiem, nevis nedarbiem.
Daudzas grupas sūdzas, ka šiem krīze, ka apkārt viss sūdīgi.
Mums nav! Mēs izdodam albumus, filmējam klipus! Pasaki, kura grupa vēl tā var vēlēties?
Jūs jau no sākta gala par savu misiju noteicāt „sabiedrības noskaņojuma uzlabošanu”. Kā jūs uzturat to možo garu?
Dažreiz uznāk tie brīži, kad ir grūti. Bet vienmēr, kad ir sūdīgi, padomā no tās labās puses. Tu nevari teikt, ka tev ir sūdīgi, kad citiem ir sūdīgāk. Darbs ir, viss ir. Galva uz pleciem arī ir. Nu, labi, nebūs, brauks prom! Esmu pēdējā laikā tā „nogruzījies”, īstenībā tās dziesmas ir diezgan depresīvas. Tas ir, kā es izlādos, bet dzīvē es esmu pozitīvs!
Ja Tu atceries senos, senos koncertus, kā ir mainījusies publika, tie, kas jūs klausās?
Viens no biežākajiem jautājumiem, uz kuru es nekad nevaru atbildēt – „kas ir jūsu mērķa auditorija?” Es „sagruzījos”, jo nevarēju atbildēt, un ko es sapratu? Man nav atbildes! Zini, kāpēc? Īstenībā es pat nevaru pateikt vecuma kategoriju, tāpēc, ka esmu sapratis – tur nav jāpasaka kategorija, tas var būt piecgadīgs ģēnijs vai 100 gadīga omīte - ja viņa saprot, kā ir dzīvot. Mēs dzīvojam Eiropā, mūs ietekmē Krievija, mūs ietekmē kapitālisma valstis. Kāpēc šeit sabiedrībā populāri cilvēki brauc uz Indijām, Tibetām un atbrauc mājās pilnīgi „tu-tū”? Viņi ir redzējuši, ka cilvēki dzīvo savādāk, un viņiem nav tā rieva pierē kā mums daudziem šeit ir. Es gribētu ap sevi pulcēt tos cilvēkus, kuri domā, kas spēj atdalīt šīs lietas, redzēt, saprast, ka ir citi viedokļi. Un, ja es ap sevi pulcēju tādus cilvēkus, tad saku – jā, mēs turpināsim strādāt.
Pulcēt tādus, kuri domā?
Kuri apzinās, kuri grib zināt, kuri nebaidās būt radoši. Jā, paldies Dievam, zāles mums nav palikušas tukšākas. Pat, ja koncerti nav tik bieži, kā Žigats saka: „Labāk ir tā, ka tevi gaida nekā, kad uz tevi vēmiens nāk!” Tik uzmācīgs es negribētu būt! Rēķini, cik reāli uz tiem 2,5 miljoniem tik, cik mums tie fani ir, tik viņi ir. Labi, nevar runāt par Latviju, te jau sen roks ir miris.
Tad ko mēs ar to roku Latvijā darām?
Mēs esam tik, cik esam palikuši. Tikai uz vienas rokas pirkstiem var skaitīt, kuri ir veci sastāvi, un tām pašām grupām ir vairāk par desmit gadiem. Mums sastāvs nav mainījies kopš 2002. gada. Mēs darbojamies savādāk.
Par tām popularitātes lietām, kāpēc, teiksim, Koru Karos nepiedalījies?
Mums piedāvāja visur kur piedalīties jau tajā laikā, kad dzīvoja Marki, „Gainfast”-nieki pa tiem šoviem. Man bija iespējas visu to darīt, bet mana grupa teica – „klausies, bet tas ir kaut kas cits. Tā ir cita aura, cita karma būs.” Labi, citiem tā ir izaugsme...
Negribēji smērēties?
Ne jau smērēties... Viņu karjerām tas ļoti palīdz, ļoti labi strādā ar visām mārketinga lietām, ka nav jātērē enerģija, ka tevi jau reāli baigi „uzpumpē”, tad ir daudz vieglāk. Bet nez kāpēc es vai mēs, visa grupa, vienmēr izvēlamies citu ceļu, it kā to grūtāko.
Tad jau tieši tā pa akmens laikmeta modei, „Age of Stones” modei!
Jā, to es tā nebiju aizdomājies, tas ir foršs variants! Uz pasaules slavenu mākslas darbu nedrīkst aizliegt raudzīties ar savām acīm. Pieņemsim, kāpēc mums albumam šaha laukums? Tu domā – ķepu-ļepu - tāpēc, ka „vot” vajag? Tur arī bija - tas šahs, ka tā ir tā spēle, cirks, tā lieta, ka tu spēlē ar tiem noteikumiem, kurus tev reāli liek spēlēt šajā dzīvē, tev liek darīt to, ko vajag. Mēs dzīvojam tā, kā mums liek dzīvot. Tur diezgan dziļa tā filozofija. Visam pa vidu tas blondais, ka tu nevari gājienus izdarīt, ka tev traucē tas, ka esi dumjš, tu neko nezini. Mēs visi esam īstenībā dumji! Tas ir, no kāda skatupunkta skaties. Šitā mēs taustāmies. Uznāk kādas slimās domas, uzraksti dziesmu, „pagruzies”, pašam bail paliek no tā, ko esi uzrakstījis.
Paklausies „Kaulu baltums” dziesmu! Tas atkal bija par kapitālismu, par tādu kaku kantori. Visi, kas tur tajā klipā, mēs tur viena lielākā daļa jau no otrās klasītes esam draugi. Un tā arbūzu galva, tā ideja bija mūsu bērnībā, kad gājām skolā, bija divas arbūzgalvas. Tagad viņi var būt izauguši par ļoti gudriem, nopietniem cilvēkiem, bet tajā laikā viņi man likās šitādi – tuk, tuk! Daudzi jau zina, kas ir arbūzgalvas, viņi zina, kas ir būt arbūzgalvai.
Slepenais ziņojums!
Jā, jā! Citi noskatījās klipu, teica, par armiju, ko tu „gruzies” par armiju, sen vairs nav jāiet dienestā, ko tu uztraucies! Bļāviens, vecīt, es tā nebiju iedomājies! Pagaidi, vai tikai es neesmu tādu sāpīgu tēmu aizskāris, tas nu gan muļķis! Redzi, esmu ļoti paškritisks, tā ir mana lielākā problēma.
Līdz cik gadiem domā ar mūziku ņemties?
Kamēr vēl liksies interesanti. Un es ļoti baidos no radošās krīzes, bet pagaidām vēl it kā nav. Zini kā – no manis neko nepieprasa, es neesmu īpaši slavens. Ja tu esi riktīgs Busulis, Aisha, viņiem jau baigi „jāmočī”. Dziedi, dziedi, dziedi. Bet jābūt formā, par to es nerunāju.
Nākamgad jums mega 10 gadu jubileja! Esat jau apdomājuši svinību plānu?
Ar „orķestri”. (smejas) Es neesmu par to domājis, bet noteikti kaut ko, jo rēķini – iekrīt septembrī, kad ir mūsu draugu jubileja – 20 gadi. Tas jau vispār! Mēs domājām taisīt tādu riktīgu sēdošo koncertu! (smejas)
Kongresu namā?
Tās jau tādas šikās Rīgas vietas. Valmierā kaut kur! Tur vieglāk. Tu jau tur esi, kaut gan es vairs neesmu nekur īstenībā, bet Valmieru tā vien pieminu. Tas ir tāpat, ja es būtu strādājis uz lauka Īrijā vai Anglijā, bet runātu – es esmu riktīgs latvietis!
