Zinot to, cik izteiksmīga ziema šogad Latvijā, es nemaz nemēģināšu skaidrot, kāpēc uz festivāla norises vietu, klubu „Melnā Piektdiena” neizdevās nokļūt precīzi sākumā, taču šoreiz tas nebija liels zaudējums. Kamēr akurāti karināju mētelīti garderobē, es dzirdēju Thinner industriāli tucīgos toņus, kas nemaz nešķita tik saistoši manai gaumei. Es, protams, atvainojos, ja jaunietis Thinner patiesībā ir sava mūzikas stila izcils pārstāvis, man par to nav lemts spriest profesionāli, taču kā vienkārši smago mūziku mīlošs cilvēks, es nesaklausīju neko īpašu. Kā patīkamu pārsteigumu jāmin tas, ka jau pašā pasākuma sākuma stundā kluba telpas bija pildītas ar pieklājīga daudzuma publiku. Šogad BBF publiskošanas kampaņa nešķita īpaši masīva, tāpēc es pieļauju, ka interesi cilvēkos izraisīja vācieša Nargaroth piesaistīšana pasākumam. Katrā ziņā, es biju un esmu ļoti priecīga, ka cilvēki nāca par spīti 7 latu cenai un biezajam sniega slānim pa ceļam.
Otrie vakara gaitā mūs priecēja Nycticorax. Grupu pāris reizes nācies redzēt spēlējam iepriekš. Tehnika, manuprāt, puišiem augusi un muzikāli neko kritisku pat nevaru atrast, tempi veikli, rifi izstrādāti, vienīgi vokālu joprojām prasās daudzpusīgāku. Vispār, es domāju, ka grupai potenciāls ir ļoti liels, tikai jāpiestrādā pie skatuves tēla un vokālu spektra. Nē, grims ļoti korekts un tam nav ne vainas, bet mūziķi uz skatuves izskatās neatbrīvojušies, nedaudz saspringti. Domāju, ka tam nav nekāda pamata, un šis saspringums ir jāizskauž ar steigu. Interesanti, ka grupu papildinājis kolēģis Krauklis no Urskumug, piespēlējot ģitāru. Pēdējās dziesmas laikā gan Krauklis (loģiski) nozuda no skatuves, lai jau pēc brīža atgrieztos pie mikrofona, šoreiz kā Urskumug vokāls/ģitāra. Visu cieņu par drosmi spēlēt tuvu pie 2h pēc kārtas!
Urskumug šajā pasākumā pirmo reizi varēju novērtēt dzīvajā. Lai arī biju gaidījusi iepriekš daudz apspriestos skatuves tērpus, šoreiz tie izpalika. Vēlāk noskaidroju, ka tas, pavisam dabiski, ir mainījies dēļ tā, ka jaunākais materiāls un arī jaunais albūms vairs neiet īsti kopā ar troļļu noslēpumaino ģērbšanās stilu. Tomēr, lai arī tika spēlēts jaunais materiāls, biju priecīga dzirdēt dziesmas no „Pārejas” un „ Am Nodr”. Mani visvairāk priecēja tas, ka skanējums bija tikpat baudāms kā ierakstā, nebija nekādu vilšanās momentu šajā ziņā. Un, kā arī atzina pati grupa, jaunais materiāls ir savādāks, taču joprojām saglabā grupas īpašo noskaņu, par ko arī pārliecinājos klausoties. Urskumug koncertā izmantoja bungu ierakstu, nevis ‘dzīvu’ bundzinieku, taču mani kā instrumentu cienītāju, mierināja fakts, ka izmantotās bungas nav mākslīgi safabricētas un ka aiz ieraksta stāv dzīvs cilvēks ar īstu bungu komplektu.
Un beidzot pastāstīšu par vēso džeku no Vācijas - Nargaroth. Priekšnesums bija tieši tāds, kādu to gaidīju, kādu to iedomājos un gribēju redzēt/dzirdēt. Uz skatuves tika spēlēti tādi klasiski gabali kā „Black Metal Ist Krieg” , „ Erik,May You Rape The Angels”, „The Day Burzum Killed Mayhem” un „ Posessed By Black Fucking Metal”. Un cilvēki publikā to uzņēma ar sajūsmu, ovācijām, lielu atbalstu un masīvu pačku kratīšanu. Nargaroth ir zināma personība tumšās mūzikas teritorijās. Savā laikā viņš ir raidījis asaru gāzi skatītājos, izcēlies ar savu viedokli un uzvedību. Šoreiz nekas šokējošs vai nepieklājīgs nenotika. Interesanti, ka dziedot mūziķis izmanto ļoti izteiksmīgu žestu valodu, norādot ar pirkstu uz domām/galvu, sirdi vai ononēšanas simulēšanu. Nē, es to nesaku ņirgājoties, tas uz skatuves atstāj ļoti labu iespaidu un man tiešām bija interesanti pavērot, kā Nargaroth komunicē ar savu publiku, tādejādi nodrošinot tuvākas saiknes, nekā tie mūziķi, kas izvēlās ieturēt maksimālu distanci, nerunāt un pat neskatīties uz cilvēkiem, kas viņu kāju līmenī izrāda sajūsmu no visas sirds. Mēs esam pieraduši saukt Nargaroth par bleķi, pie tam, es pieļauju, ka tie, kas nemaz nav klausījušies Nargaroth, spriežot pēc augstāk minētajiem dziesmu nosaukumiem, par to nemaz nešaubītos, taču šajā sakarā es gribu dalīties tajā, ko pati uzzināju no Herr Wagner (jeb Nargaroth jeb Ash). Nargaroth nav black metāls un nevēlas ar to tikt saistīti, par cik kopš 1994.gada šis stils ir nomiris, pazaudējis savu būtību un kļuvis par ko tādu, par ko Nargaroth nevēlas pastāvēt. Dziesmas par black metal ir kā vēsturiska nostaļģija pēc laikiem, kad šis ļaunais mūzikas žanrs bija tīrs un nesamaitāts, ja tā var teikt. Protams, arī man bija grūti saprast to visu, skatoties uz mūziķiem, kas corpse paint’ā un ādas drēbēs sirsnīgi zāģē vienu dziesmu pēc otras, pieminot black metal aiz katra otrā vārda savos tekstos, taču galu galā esmu pieņēmusi to kā loģisku iznākumu tam, ko Ash pats saviem vārdiem man skaidroja. Un vēl – cilvēks uz skatuves, biedējošais Nargaroth ir pilnīgs pretstats tam pieklājīgajam vācu džentlmenim, kas pēc koncerta notīra seju, sasien matus zirgastē un, atvainodamies par aizsmakušo balsi, bez jebkādas pompozitātes vai snobisma piekrīt parunāt par mūziku, par dzīvi un par pagātni.
Atklāti sakot, šis koncerts un pasākums kopumā bija viens no ražīgākajiem un patīkamākajiem pēdējā pusgada laikā, jo izvēlētie mākslinieki, publika un atmosfēra summējās lieliskā vakarā. Paldies organizatoriem un lielākais paldies mūziķiem!!
Foto: Vladislavs Punculs