Ludviga van Bēthovena Septītās simfonijas pirmatskaņojums notika 1813. gada 8. decembrī Vīnes universitātē autora vadībā. Panākumi bija triumfāli, otro daļu nācās pilnībā atkārtot. 1816. gadā simfonija tika izdota ar veltījumu grāfam Moricam fon Frīsam – komponista draugam un mecenātam. Vairums Bēthovena daiļrades pazinēju uzsver, ka šī esot izteiktiem ritmiem bagātākā no visām deviņām meistara simfonijām. Vācu muzikologs Pēters Šleinings norāda, ka Bēthovena asistents Antons Šindlers 1823. gadā uzdevis meistaram jautājumu par Septītās simfonijas sēru maršu, un komponista atbilde, šķiet, bijusi gana neparasta, taču – kāda, to mēs neuzzināsim nekad, jo nedzirdīgā Bēthovena “sarunu burtnīciņās” saglabājusies tikai Šindlera atbilde, kurā teikts, ka šī informācija noteikti jāietver Bēthovena skaņdarbu kopotajā izdevumā. Diemžēl šāds izdevums neieraudzīja dienasgaismu, un sēru marša klātbūtne tik ļoti dzīvīgajā simfonijā mums vienmēr būs minējumu objekts. Pēc Šleininga domām, tā ir Bēthovena refleksija par abpusēju mīlestību, kurai tomēr nav bijis lemts kopā būšanas piepildījums. Šleinings nav vienīgais, kurš Septītās simfonijas II daļu saista ar Bēthovena slavenajām vēstulēm anonīmajai “Nemirstīgajai mīļotajai”, kas rakstītas 1812. gadā un atrastas vien pēc komponista nāves. Kas bija “Nemirstīgā mīļotā”, to mēs droši vien nekad neuzzināsim.
1808. gada 22. decembrī Theater an der Wien notika grandiozs koncerts, kurā pilnībā eksponējās Bēthovena ģēnijs. Visu vainagoja Fantāzija, kurā piedalījās visi koncertā iesaistītie atskaņotāji. Opuss sākas ar plašu klaviersolo, kas faktiski ir Bēthovena improvizācija. Pirmatskaņojuma laikā meistars spēlēja, kas nu viņam ienāca prātā un pierakstīja to tikai nākamajā gadā, kad skaņdarbu gatavoja publicēšanai. Pēc izvērstās ievaddaļas sākas variācijas par brīnišķīgu tēmu, kas ir paša Bēthovena 1794. gadā komponētā dziesma “Pretmīla”. Vērīgs klausītājs atpazīs šo tēmu kā priekšvēstnesi Devītās simfonijas fināla jeb “Odas priekam” varenajai melodijai.
Franča Šūberta uvertīra “Rozamunde” ir daļa no mūzikas, ko Šūberts 1823. gadā komponēja Helmīnas de Šezī lugas “Rozamunde, Kipras princese” izrādei, kura notika tikai divas reizes. Mūzika nogulēja plauktā četrdesmit gadu, līdz 1867. gadā to atrada Džordžs Grovs un Artūrs Salivens, kuri speciāli devās uz Vīni meklēt Šūberta skaņdarbus. Izrādei “Rozamunde” Šūberts komponēja divus baletus, trīs intermēdijas, vairākus korus, “Ganiņu melodiju”, taču uvertīru sacerēt nepaspēja, tāpēc rīkojās tāpat, kā jau pirms viņa dažs labs komponists darīja, un izmantoja pirms trim gadiem radītu mūziku – uvertīru Hofmaņa melodrāmai “Burvju arfa”.
Antons Ļahovskis mācījies Sanktpēterburgas Speciālajā mūzikas vidusskolā apdāvinātiem bērniem no 1988. līdz 1997. gadam. Pēc tam studējis Nikolaja Rimska-Korsakova Valsts konservatorijā, apgūstot klavierspēli pie Aleksandra Sandlera. No 2001. līdz 2004. gadam studējis maģistrantūrā Londonas Trīsvienības mūzikas koledžā pie Džona Bingema un no 2004. līdz 2007. gadam maģistrantūrā Gildholas mūzikas un drāmas skolā Londonā. Pašreiz Ļahovskis mācās doktorantūrā apvienotajā Pilsētas universitātes un Gildholas mūzikas un drāmas skolas kursā pie profesores Džoanas Hevilas. Antons Ļahovskis ieguvis daudz balvu dažādos starptautiskos pianistu konkursos: Emanuela Durlē Starptautiskajā konkursā (Antverpene, 1996), Londonas Starptautiskajā pianistu, duetu un ansambļu konkursā dueta sastāvā (1998, diploms), Starptautiskajā jauno koncertmākslinieku noklausīšanās (Ņujorka, 1999, Otrā godalga un Bērenreitera balva), festivālā „Gada virtuozi 2000” (Sanktpēterburga, 1999, Pirmā godalga), Žaka Sāmuela Starpkoledžu pianistu konkursā (Londona, 2001, Pirmā godalga un Skatītāju balva) un 4. Starptautiskajā Prokofjeva konkursā (Sanktpēterburga, 2004, Diploms). 2008. gada rudenī Antons Ļahovskis ieguva Grand Prix Jāzepa Vītola 5. Starptautiskajā pianistu konkursā Rīgā, kā arī īpašā favorīta balvu no Latvijas Nacionālā simfoniskā orķestra.