Lai sasniegtu „Prātniekus”, bija jāpārvar nopietni šķēršļi, jo nokļūšana Siguldā bija visai sarežģīta. Ļaudis no Rīgas bēga kā no orkāna. Visi ceļi bija pārpildīti līdz Juglai un mums, lai izkļūtu laukā, nācās rīkoties mežonīgi un agresīvi. Uz ceļiem darījās trakas lietas. Agresīvie braucēji traucās pa šosejas pretējo joslu un, mežonīgi bremzējot, spraucās atkal bezgalīgā sastrēguma rindas spraugās. Auto aizmugurējajos stiklos bija vērojamas raudošu bērnu ainiņas. Izbraucot no Rīgas plkst.18.00 Siguldu mēs sasniedzām tikai pēc trīs stundām. Daudzi, kuri biļetes bija pirkuši par bargu naudu, sastrēgumu dēļ, diemžēl uz koncertu tā arī netika. Šādos brīžos saproti, ka izdzīvo stiprākais, veiklākais, apķērīgākais. Ja teiksim Rīgu postītu ugunsgrēks, tad, iespējams, šie kārtīgie pilsoņi, šajās bezgala garajās rindās pārvērstos par pelniem.
Tātad jau tumsiņā nokļuvām Siguldā. Pilsēta stāvgrūdām pilna. Ļaudis čum un mudž. Pirms koncerta mums vēl ir laiks un tādēļ dodamies uz Siguldas pilsdrupām, kur notika oriģināluzvedums brīvā dabā „Sateseles zelts”. Nedaudz nepatīkami, ka „Sateseles zelts” pārklājas ar koncertu, bet nu nekas. Siguldas pilsdrupu estrāde nav nemaz tālu no „Prātnieku” koncertplača, kurš ierīkots jaunā parka teritorijā. Interesants risinājums, lai gan, tad kāda jēga no tiem apstādījumiem, kas parkā izveidoti. Man tā šķiet, ka nekas daudz pēc koncerta te nevarēja palikt. Tauta vēl ir mēreni iedzērusi, salīdzinot ar nakts vidu.
Skatuve ir iespaidīga, kaut kas tik gigantisks sen nav bijis. Neviena grupa, kas mūs ir apmeklējusi nevar lepoties ar tādu skatuvi. Bet “Prātnieki” tak ir mūsu mīluļi. Lai gan vēlāk atklāsies arī daudzie mīnusi. Skatuve pati ir pa augstu un „Prātniekus” ir grūti fotografēt fotogrāfiem, tas arī nemaina redzamību cilvēkiem, kuri ir galīgā aizmugurē. Ekrāni ir gigantiski, četri spuldžu ekrāni, kuri koncerta laikā “čakarējās” ne pa jokam un beigās strādāja tikai divi. Estrāde nebija tik plata kā skatītāju stāvlaukums, tādēļ tēmētā skaņa, kura bija vērsta uz priekšu, sānos stāvošajiem likās par klusu. Nu kaut kas te visā trūka.
„Prātniekus” iesildīja dj ar lipīgiem popša gabaliem. Diezgan nesaistīti ar „Prātniekiem”. Tad jau šis censonis varēja likt „B2”, „Mumitroļus”, „Rem”, kuri ir saistīti ar mūsu visu mīlēto grupu. Bet ne kā, šim dj vēl augt muzikālajā ētikā.
Kaimiņos, aiz sētas prātā jūk suns, no ļaužu spiedzieniem un skaļās mūzikas. Nabags, drošvien, izlaidīs garu pēc šī koncerta. Tā nu es malā stāvot labāk saklausīju suņa rejas, kuras bieži vien pārmāca koncertu.
Beidzot „super dj” pazuda no skatuves un iestājās gaidu pilnais satraukums. Publika bija visu vecumu, no piecgadīgiem bērniem līdz septiņdesmitgadīgām tantēm. Materiālais un šķiru slānis arī visplašākais. Pilntiesīgi varu sist pie krūts un teikt, ”Prātnieki” jau ir latvju folklora. Varbūt viņus pašus aizmirsīs, bet dziesmas nekad. Tas var tracināt, priecēt, bet neviens burziņš, jubileja, svētki nepaiet bez „Prātnieku atskaņošanas”.
Parādās milzu video, uz kura ir attēlota Turaidas pils. Kā Nasas palaižamo raķeti, tā arī Turaidas pils torni apņem dūmi un tas sāk šauties augšup, līdz uzlido padebešos. Laba ideja, tornis jau mums ir, vajag tak atvērt savu kosmos programmu!
Un tur jau tie nāk, mūsu tautieši, grupa, kura vienīgā ir guvusi kaut cik vērā ņemamu atzinību pasaulē. Meitenes sāk spiegt tā kā ausis plīst, suns rej, vīri rēc. Visi viņus mīl.
Nav jēga nosaukt dziesmas, kuras visi zina un dzied līdz. Tās ir dziesmas, kuras jau ir leģendāras. Lai gan es gaidu kaut ko emocionālāku, veco labo „Veroniku”, agrīno albumu ar ne tik jau saldi perfektajām dziesmām. Un ir ir, arī dziesmas no Veronikas. Visi „Prātnieki” vēl paspēj par kaķiem pārtapt, kad skan dziesmiņa par „Kaķēnu un jūras skolu”. Video projekcijas ir pozitīvas, bet klasiskas. „Prātnieki” paši ir šovs un šī milzu skatuve viņus nedaudz attālina no mums. Tādēļ spēlējuši divas stundas viņi pēkšņi dodas lejā, aizskatuvē un vairs nenāk. Es nezinu, publika arī bija kūtra, neaicināja viņus atpakaļ. Un viņi tā arī neuznāca. Bija neliels apmulsums, visi izklīda.
Dīvaini, nebija spēcīgu emociju, bet vajadzēja tak būt! Tomēr koncerts bija labs.
