Kuros aktīvos projektos esi iesaistīts šobrīd, kā veicas ar tiem?
Anathema – mana prioritāte, kas nav mainījusies visos laikos, ar Anathema 18.februārī pabeigsim darbu pie jaunā albūma. Leafblade – februāra otrajā pusē sāksim darbu pie albūma. Ar Anneke Van Giersbergen & Danny Cavanagh esam ierakstījuši „In Parallel” albūmu un gatavojamies tūrei pa Dienvidameriku. Un vēl ir projekts kopā ar Mariangela Demurtas.
Zinot, ka Sean (Leafblade) ir cieši saistīts gan ar Antimatter, gan ar dalībniekiem no Anathema, es secinu, ka arī Tava un Leafblade sadarbība balstās uz draudzību, kas ir starp šīm trijām grupām no Liverpūles..?
Jā, tā ir taisnība. Sean man ir kā brālis, Mick (Antimatter) arī ir ļoti tuvs draugs. Mēs visi kopā esam uzauguši, spēlējušies vienā pagalmā. Es sadarbojos un iesaistos šajās grupās dēļ tā, ka tās spēlē augstas kvalitātes mūziku, kas ir oriģināla un unikāla.
Esmu bieži domājusi par to, kas notiek ar Tevi kā cilvēku, kad lasu dziesmu tekstus, kurus esi sarakstījis. Vai tavi tuvinieki nav tev jautājuši, uztraukušies par Tevi, lasot tik skumjus Tevis rakstītus tekstus? Un vai nejūties pārāk atklāts visiem, dodot iespēju lasīt tik dziļi personiskus materiālus?
Ļoti daudzas dziesmas esmu veltījis savai mammai, kas mira 1998.gadā ( „One Last Goodbye”, „Are You There?”, „Angels Walk Among Us”), tādejādi jautājums par tuviniekiem ir skaidrs. Vispār mani neuztrauc, ja cilvēki lasa, ko jūtu/domāju, jo tas ir patiesi, neredzu neko slēpjamu. Es esmu, kas es esmu un es neredzu iemeslu to noliegt. Manas dziesmas ir radītas pirmkārt man pašam, lai es iejustos tajā noskaņā.
Vai domā par to, kādu iespaidu Tavi skaņdarbi atstāj uz klausītājiem? Kā vērtē to, ka cilvēki uztver dziesmas personīgi?
Es par to domāju, taču ne jau klausītājiem es rakstu šīs dziesmas. Man interesē tas, kādu iespaidu dziesmas atstāj uz mani pašu. Svarīgi ir tas, kādas jūtas tāds izraisa manī, jo tās ir personiskas tieši man pašam. Protams, es ļoti novērtēju atsauksmes no klausītājiem, esmu dziļi pateicīgs faniem, kas klausās. Pēc koncertiem saņemu pozitīvas atsauksmes, tas arī ir svarīgi. Es nerakstu klausītājiem, es rakstu sev – par savām problēmām, izjūtām.
Vai Tu piekrīti tam, ka mākslinieki caur sāpīgām pieredzēm rada ģeniālākos darbus?
Nē, sāpes nav nepieciešamība. Dziesmas priekš manis ir kā veids, kā pamosties no šīm sāpēm. Jaunākais Anathema albūms, piemēram, ir par to, ka sāpes nav vajadzīgas.
Atceros, ka pagājušo reizi, kad runāju ar Sean no Leafblade, viņš man ļoti smalki aprakstīja savas sajūtas, kad ir uz skatuves. Kā ir ar Tevi?
Tas ir atkarīgs no tā, ko es daru uz skatuves. Kad spēlēju ģitāru ar Anathema, tad galvenais ir skaļums, publika, tāds come on! Savukārt, kad dziedu, tad notiek cita līmeņa koncentrēšanās, mierīgāka noskaņa. Katrā ziņā, es mīlu būt uz skatuves, un man tā nav, ka ieraujos uz iekšu, vai arī meklēju kontaktu ar publiku. Man nostrādā abi.
Tavi muzikālie ceļi ir krietni nobīdījušies no metāla, no smagās mūzikas kā tādas. Vai Tev nevelk atpakaļ pie tā? Vai vispār ir kāda vēlme/doma atgriezties pie metāla?
Padomā pati – kad es vispār esmu piedalījies kādā metāla albūma ierakstīšanā pēdējo reizi? Anathema pēdējais metāla albūms bija „Silent Enigma”, pēc tam vairs nekā tāda. Toties Anathema jaunais albūms ir ļoti spēcīgs, skaļas ģitāras un bungas. Skaņas spēcīgo veidolu rada pareizajā vietā izmantotas vijoles, akustiskie efekti. Man pat nepietrūkst metāla, nedomāju, ka pie tā atgriezīšos. Tā ir noslēgta nodaļa mūzikā. Visa Anathema mūzika attīstās dabiskā ceļā, mēs to nemēģinām koriģēt, iespaidot. Mūzika vada mūs, nevis mēs mūziku. Mēs tikai spēlējam to, kas nāk pats no sevis, tas ir viss, ko mēs darām.
Tu ļoti daudz ceļo pa pasauli ar dažādām grupām un projektiem. Kur Tev visvairāk patīk atgriezties? Kurās valstīs, pilsētās?
Skandināvija man ir vismīļākā. Man tur patīk viss – pilsētas, dzīvesveids, cilvēki, daba, viss. Ja runājam par labāko publiku, tad noteikti jāpiemin Dienvidamerika, Čīle, Turcija, Grieķija, Polija, Spānija, Portugāle...
...un kā ar Latviju? Tu te esi bijis jau iepriekš, ko domā par mūsu valsti?
Ar labām asociācijām atceros Rīgu, ļoti skaista pilsēta. Man vispār patīk izdzīvot valsts atšķirīgo atmosfēru, dažādās vietas.
Kāda ir Tava pēdējā laika klausāmviela?
Pēdējā laikā klausos to, ko klausījos laikos, kad sāku apgūt ģitārspēli. Tās ir grupas no laikiem, kad man bija 12-13 gadu [tagad Danny tuvojas saviem 40, red]. Mans brālis Vincents klausās daudz jaunās grupas, es esmu vairāk pretstats. Vincents ir arī atbildīgs par visām svaigajām idejām, kas tiek iepītas Anathema materiālos.
Ziņkārības dzīta, gribu pajautāt par sievišķā dzimuma fanēm, varbūt pat grūpijām – vai tādas kādreiz ir bijušas?
Nē, neatceros nevienu tādu gadījumu. Tas jau vairāk tāds astoņdesmito fenomens. Viņas jau parasti uzrodas tiem, kas tādas meklē. Vēstules ir bijušas jā, bet tās ir bijušas aizkustinājuma pilnas, nevis romantiski noskaņotas. Es jau tāpat tās vēstules nelasu.
Vai Tev mājās ir mūzikas disku kolekcija?
Nē, es nepērku diskus, tas nav parocīgi. Man ir iPods. Es visu mūziku ņemu no iTunes. Man ir tūkstošiem dziesmu un grāmatu – Stīvens Kings, Tolkīns..un, jā, tūkstošiem dziesmas dažādākajos stilos.
Tu taisni gandrīz pārleci uz manu nākamo jautājumu – kādas filmas un režisorus Tu cieni?
Es mīlu filmas! No režisoriem varu nosaukt Kjubiku, Kameronu, Spīlbergu. Man grūti tagad saukt vārdus un nosaukumus, jo skatos dažādāko stilu filmas (science fiction, drāma, fantasy, psiholoģiskās) - nevis žanram ir nozīme, bet gan tam, vai tā ir laba filma. Tāpēc skatos arī ļoti populāras filmas, piemēram, „Harry Poter”, „Inglorious Bastards”, „Avatar”. Esmu ļoti atvērts cilvēks, neesmu ierāmēts žanros.
Turpinājumā nedaudz papļāpājām par filmām, tad mākslinieks atvainojās un devās pirms-skatuves pičiņu pačiņā. Cilvēcība un cilvēcīgas attieksmes plūst no visām Danny izpausmēm. Uz skatuves viņš bija aktieris/mūziķis/mākslinieks un nopietnais jokdaris. Acis viņam tikpat skumjas kā daudzas dziesmas, bet viņš nesūdzas. Viņš iet uz priekšu – pēc laimes un harmonijas.
Foto: Vladislavs Punculs
