Kā iesildītājas pašam Denijam un arī viņa iesildītājiem “Leafblade” 6. februāra koncertā klubā “Melnā Piektdiena” pirmās uz skatuves kāpa vienīgās latviešu “dūdiņroka” pārstāves “Sus Dungo”, kuras nospēlēja pāris savas instrumentālas un mazāk instrumentālas dziesmas, kā arī paspēja veikt savu versiju par Jana Tiersena “Amēlijas valsi” (jo viņām tak' bandā ir akordeons). Kā izteicās pats Denijs, tad “šīs meitenes ir izgriezušas septiņdesmitos un astoņdesmitos un atgriezušās 1968tajā”. Grupas izpildījums un izskats to droši apstiprina, jo meitenes tiešām izklausās pēc Mamas & the Pappas, Sūzanas Kristijas un tā paša Džonijas Mičelas naivuma.
Īsto koncertgaisotni atnesa jau pieminētais Kavanagha kolēģis no “Leafblade”, tiešām britiskās un fascinējoši dzidrās balss īpašnieks Šons Džūds. Viena pēc otras izskanēja skaņdarbi no pērn izdotā apvienības debijas albuma “Beyond, Beyond”. Kopumā aptuveni desmit dziesmas, kurās šad tad varēja pamanīt diezgan līdzīgas melodiju līnijas ar kādām citām mūsu laiku populāro grupu radītajām, taču tas lai paliek skeptiķiem. Visbeidzot Kavanaghs uz skatuves palika viens, un sākās viņa mēģinājumi pakļaut samplu dēli, akustisko ģitāru un reizē arī aptuveni piecdesmit skatītājus (iespējams, ka vairāk plus nekā mīnuss), kuri lielajā “Melnās Piektdienas” zālē izskatījās pēc viena zvaniņa ābolu grozā – kautrīgi un kusli, reizēm pamanāmi un skaļi.
Denijs koncerta laikā izskrēja cauri vairākiem albumiem, atskaņojot ne vienmēr vispopulārākās dziesmas, bet tās, kuras viņam ir vistuvākās. Viss sākās ar “Deep”, turpināja ar pirmo publikas sajūsmā un atpazīstamībā saņemto “Fragile Dreams”, kurai vienīgajai ļaudis dziedāja līdzi tik skaļi, ka pašam māksliniekam to nemaz nevajadzēja darīt, tikai atraktīvi darboties uz skatuves. Sekoja vēl daudzas citas dziesmas, ieskaitot “Lost Control” (kā secināja Kavanaghs – visu laiku labāk izpildītā versija paša koncertos), “One Last Goodbye”, “Hope” un “Peace”. Koncerta izskaņā viņš ķērās arī pie sintezatora, un skatītāji izdzirdēja Denija versiju par “Depeche Mode” lielgabalu “Enjoy the Silence” un arī kādu ļoti mazpazīstamu dziesmu Latvijā (neviena paša “responda” pat aplausu ziņā), taču vienu no burvīgākajām nezināmajām sirdsdziesmām visā pasaulē, kuru Denijs novērtē vēl augstāk kā visas tās dziesmas, ko viņš pats ir radījis kopā. The Cinematic Orchestra – to build a home (oriģināli ar viesmākslinieku Patriku Vatsonu). Nepārspējams septiņu minūšu lidojums ar paša mākslinieka simtprocentīgu atdevi.
Atgriezies pie ģitāras, Denijs nospēlēja pēdējo dziesmu no “Anathemas” repertuāra “Temporally Peace” un ķērās klāt vēl kādam klasikas paraugam – Pink Floyd “Division Bells”. Pēc šīs interesanti samiksētās dziesmas paša rokām (vai pareizāk jāsaka ar kājām) uz “Melnās Piektdienas” skatuves dēļiem atgriezās Šons, un abi lieliskie viesi kā izskanošo skaņdarbu nospēlēja Saimona un Gārfunkela laikmeta dziesmu “The Boxer”, ko pagājušajā gadā paspēja pārspēlēt arī Ainars Mielavs un viņa Pārcēlāji. Ar to arī beidzās nevainojami izpildītais, taču nepietiekoši silti un, jāatzīst, nekompetenti uzņemtais koncerts. Pati uzstāšanās vērtējama visaugstākajā līmenī, taču šoreiz “Melnā Piektdiena” mājīguma un kopības sajūtu ar Kavanaghu nespēja radīt. Likās, ka pati zāle enerģētiķē vairāk nekā pats Denijs.
Foto: Vladislavs Punculs
Intervija ar Danny Cavanagh lasāma šeit.
