Redzēt šādus dažāda veida džeza stila apvienotājgrandus Latvijā jau bija krietns sasniegums. Tikai tāpēc, ka Londonā vairāk kā ceturtdaļgadsimtu atpakaļ radītā apvienība “Acoustic Alchemy” pārsvarā koncertē Amerikas Savienotajās Valstīs, jo tās nodrošina lielāko daļu tirgus un auditorijas. Un, tāpēc seko arī otrs iemesls – smooth jazz (pārsvarā viegls un nepiespiesti klausāms romantisks džeza paveids, kas vairāk balstīts uz r&b, fanku vai popu. parasti izpildās ne ātros tempos) nav īpaši izplatīts šajos garuma grādos. Taču, kā jau minēts ievadā, no smooth visa koncerta laikā varēja dzirdēt tikai aptuveni trešo daļu, pārsvarā ritms un dzīve sita augstus un skaļus toņus, ievedot klausītāju fusion jazz apdarē (krietni skaļš, ar elektriskiem efektiem un piedziņu, improvizācijām un paaugstinātu dinamiku apveltīts). Tieši tas piektdienas koncertā spēlēja lielu lomu – dinamika, aizrautība un skaļums.
Lielmeistarus iesildīt bija apņēmušies nemaz ne nesvarīgāki latviešu muzikālie virtuozi, kuru galvas lomu spēlēja Raimonds Macats (čells), vokālās iespējas centās pierādīt Amber, par ģitārskaņām gādāja Aivars Hermanis (neilona stīgas) un Mārcis Auziņš (tērauda stīgas), kā arī iepūst visiem jaudāja Jānis Vanags (flauta, elektriskā stabule, soprānsaksafons, grabināmie) un ritmu sist Ainis Zavackis. Pārsvarā tika izpildītas dziesmas svešvalodā, jeb, pareizāk sacīt, to oriģinālajā valodā ar interesantiem un romantiskiem aranžējumiem. Macats nebija žēlojis ne pāris klasiskus spāņu flamenko skaņdarbus, ne arī “Everything but the Girl” un “Kings of Convenience”. Taču iespaids kopumā bija ļoti labs, visa priekšnesuma laikā gan retumis izspraucās ārā pāris netonalitāšu, bet tas tomēr bija sīkums. Amber un viņas vīriešu uzstāšanās ir apsveicama – kā nekā Latvijā pie biežas šāda veida instrumentāli sarežģīto dziesmu pārkonstruēšanas klausītājs nav pieradis. Īsumā – romantiski un skaisti.
Koncerta otrajā daļā uz Lielās ģildes skatuves dēļiem kāpa paši “Acoustic Alchemy” ar Gregu Kārmaiklu (Greg Carmichael) priekšgalā. Jā, pēcāk zinošākie klausītāji ātri vien saprata, ka piektdiena nesola neko līdzīgu “The 14 Carrot Cafe” un arī ne “Tinderbox”. Jau pēc pirmā skaņdarba uzstāšanās pārvērtās īstā džeza jandāliņā ar garām, izjustām un iespaidīgām improvizācijām. “Passion Play”, Entonijs “Freds” Vaits (Anthony “Fred” White), taustiņi. “Tuff Puzle”, basists Gerijs, pieplusojot klāt arī brāli Gregu (Gary & Greg Graingers) ar bungām. “Playing for Time”, Mailzs Gilderdeils (Miles Gilderdale) un viņa vokālās dotības. Tie ir tikai pāris piemēri, kas raksturoja šo improvizācijas tehnikas pārpilno koncertu. Tāpat arī jau populāro dziesmu, piemēram, “Passionelle” un “Reference Point” nomaiņa uz “The Last Flamenco”, “Angel of the South” un “Jamaica Heartbeat”. Pēdējās dziewsmas dēļ brīžiem šķita, ka “Acoustic Alchemy” iedvesmu ir smēlušies arī no Lielbritānijas regeja karaļiem „UB40”, kā arī bieži grupas skanējumā bija jūtamas astoņdesmito gadu džeza un blūzroka ievirzes. Saulainas, siltu pludmaļu smiltīm klātas, ātras un ģitāriski augsti tendētas, tam visam kopā izklausoties pēc Krisa Rī (Chris Rea) vai arī nedaudz pēc Brūsa Springstīna (Bruce Springsteen) jaunībsgadiem un Pola Saimona (Paul Simon) “You can call me Al”.
Brīžiem šķita, ka sintezators skan pārāk klusu vai arī Kārmaikla un Gilderdeila saspēles ieilgst, taču viss nostājās savās vietās ikreiz, kad skaņdarbus beigt sliecas Gregs Greindžers. Jā, agrāk pazīstams arī kā Vitnijas Hjūstones bundzinieks. Palīdzot vairāk šķīvjiem kā uz rokas pirkstiem var saskaitīt, un tāpat arī drobenei, tomiem u.c. dauzāmajiem rīkiem, tieši viņš lika visiem pārējiem apvienības “Acoustic Alchemy” dalībniekiem savilkt jostas ciešāk, lai neieslīgtu depresijā. Tāpēc Gilderdeils akustisko ģitāru nomainīja pret savu astoņdesmito gadu pavasarīgo “Fender”, Kārmaikls uzgrieza skaļāk neilona stīgas un Gerijs arī ķērās pie mikrofona, neaizmirstot par savu baslīniju. Viņš, starp citu, uzskatāms arī par vakara glābēju, jo paspēja ierasties Rīgā pāris stundas pirms koncerta. Kā izteicās Mailzs: “Noguris, negulējis, izracies cauri savām četru pēdu biezajām kupenām ap māju un atlidojis šeit no Vašingtonas, taču gatavs spēlēt.” Diez vai bez viņa koncerts būtu sanācis tik labs kā bija.
Kad vīri, nemaz nepiekodinot, atstāja skatuvi, protams, viņiem vajadzēja atgriezties uz vēl pārīti dziesmu. Viena no tām atļāva pilnīgi izpildīties pašam Kārmaiklam. “The Wind of Change”. Viena no viņa populārākajām un vienai no retajām solo partijām. Kaut gan, kā teicis pats Gregs – viņam ne īpaši patīk spēlēt solo skaņdarbus, jo pats taču spēlējot grupā ar nosaukumu “Acoustic Alchemy”, un tā rada mūziku, kur katrs instruments ir vienlīdz svarīgs. Tāpat arī nekas nav salīdzināms ar ģitārspēli ansambļa sastāvā, kas vēl pie tam ir visa viņa dzīve. Taču, neskatoties uz to, “Pārmaiņu Vējš” izskanēja lieliski. Pēc tam vēl reizi pie reibinoša soloģitāras iznāciena tika Mailzs, un koncerts noslēdzās ar izteikti roķīgu nobeigumu un viesu paklanīšanos.
Liels pārsteigums un sajūsma ir par to, ka pēdējais pusgads Latvijas koncertdzīvē ir piepildīts ar diezgan interesantu un spēcīgu ne popmūzikas pārstāvju uzstāšanos. Otmārs Lieberts, Džesijs Kuks, „Acoustic Alchemy”, Pūces Etnogrāfiskais Orķestris & The Shin. Jau pavasarī Rīgā viesosies arī Tomijs Emanuels un Omara Portundo. Lieki piebilst, ka latvieša muzikālā gaume sāk krasi mainīties.
Foto: Vladislavs Punculs
