Šaubu nav – nosaukums ir gana unikāls. Kāpēc Lesija kaķis?
Nosaukums ir tāda savāda lieta. Vienu brīdi grupa nonāk pie tā, ka ir vajadzīgs grupas nosaukums. Tā kā spēlējam metālu, gribējās nosaukumā kaut ko attiecīgu metālam, bet tā vis nesanāca, jo izdomājām neiet ierasto ceļu un nosaukumu izvēlējāmies citādāku kā tas ir ierasts metālu spēlējošām grupām. Trīs vārdu salikums, kas tagad jau ir ieguvis simbolisku nozīmi.
Četri gadi grupai – atskatoties – esat progresējuši vai regresējuši?
Patiesībā laikam trīs sanāk. Varbūt trīs ar pusi, bet četri vēl nav. Pavisam nesen pie viena drauga dzirdēju “Lassie the Cat” pirmo ierakstu. Savādi tas viss skanēja, ja salīdzina ar to, ko spēlējam tagad. Tajā ierakstā ir gan cita skaņas kvalitāte, gan muzikalitāte pavisam citādāka. Bet nu ar kaut ko jau vienmēr ir jāsāk un tam laikam tas likās, ka ir ok. Tāpēc tagad, kad ir tādi „toreiz” un „šodien”, un kad var salīdzināt kā bija tad un kā ir tagad, liekas, ka diezin vai esam regresējuši. Pavisam noteikti esam progresējuši un nemēģināsim apstāties progresēt arī turpmāk.
Paši izplatījāt linku EP „Pussycat Dogs” (2009) bezmaksas lejupielādei. Kāpēc? CD formāts nav gaidāms, vismaz mazā tirāžā? Vai 7” platīte?
Ar šo materiālu CD formāts noteikti nebūs. Sākumā mēs šo ierakstu veidojām, lai pēc tam izdotu kā reālu EP CD formātā, taču, kad nonācām tik tālu, ka tas ir jāizdod, tad viss apstājās. Tā kā paši mūziku lielākoties kačājam internetā, tad liekas, ka ļaut lejupielādēt savas dziesmas būtu normāli. Un galvenais šobrīd ir tas, ka „Pussycat Dogs” ir jebkuram viegli pieejams ieraksts, turklāt bez maksas. Un cilvēki lejupielādē. Jau tikai padsmit stundas pēc ieraksta ievietošanas failiem.lv vietnē, to bija lejupielādējuši jau vairāk kā 300 cilvēku. Protams, ja ieraksts būtu jāpērk, skaitlis nebūtu tik liels, taču ar šo ieraksta izlikšanu lejupielādēšanai mūsu mērķis ir iegūt lielāku atpazīstamību un lielāku klausītāju loku, lai cilvēki, kas nāk uz koncertiem, mūsu dziesmas jau zinātu, nevis koncertā dzirdētu pirmo reizi. Taču nākamais solis noteikti būs pilna albuma virzienā, un mēs ceram, ka to spēsim klausītājiem nodot gada laikā. Labāk jau gan būtu kasetē. Žēl, ka kasete ir noiets etaps.
Kāda dzīvnieka galvaskausi ir uz Ep vāciņa bildes?
Tie ir kaķa. Bet loģiski. Kaķa, kas ir Lesija. Suņa un kaķa krustojums.
Esiet spēlējuši vairākus koncertus kopā ar “Cilice” no Nīderlandes. Kādi iespaidi ir paliekoši? Kā Daugavpils koncerts, salīdzinot ar Rīgu? Un Lietuva?
Minitūre ar “Cilice” mums bija kā laba pieredze, kā tas ir spēlēt koncertus katru dienu. Tā bija viena nedēļa. Sākām Rīgā un beidzām pavisam tālu Preiļos. Kas to būtu domājis, ka Preiļos ir kur spēlēt. Bet ir, un mūs tur uzņēma ļoti labi. Tā kā tas bija pēdējais koncerts, tad nodzīvojām tur divas dienas. Pieredze tādā ziņā, ka spēlējot koncertus katru dienu, tu katru koncertu jau spēlē citā līmenī. Teiksim tā, Latvijā parasti grupa spēlē vienu vai divus koncertus mēnesī labākajā gadījumā. Parasti tas ir retāk. Bet ja tu spēlē katru dienu, tad tā jau ir sava veida izaugsme. Viens ir spēlēt mēģinājumos, pavisam kas cits ir spēlēt publikai. Un tā arī mēs paši jutām, ka nevaram salīdzināt pirmos un pēdējos minitūres koncertus. Nerunājot jau par “Cilice”, viņi bija jau savas tūres otrajā mēnesī.
Paliekošākie iespaidi laikam arī būs saistīti ar Daugavpili. Dienu pirms Daugavpils, mēs spēlējām Cēsīs. Nākamajā dienā braucām uz Daugavpili. Viss jau būtu ok, ja mēs ceļā nepavadītu mazliet vairāk kā sešas stundas. “Cilice” savā tomtomā izvēlējās īsāko maršrutu, un tas mūs veda caur aizsnigušiem meža ceļiem. Tajā dienā mēs redzējām tādu Latviju, kādu vēl nekad nebijām redzējuši. Tā bija Latgales drūmā puse. Tātad sešu stundu garais ceļš, vairākas iebuksēšanas, stumšanas, bet galā nokļuvām un nenožēlojam. Tas bija viens no labākajiem koncertiem. Saki, ko gribi, bet Daugavpilī ir metāls. Žēl, ka nav vairs viņiem tas RMS.
Lietuva gan nav pieminēšanas vērta. Mums vēl nav paveicies ar Lietuvu. Tas paliek nākotnē.
Kā “Cilice” patika Latvija?
“Cilice” Latvijā patīk. Viņi jau daļēji uz šejieni ir pārvākušies dzīvot. Ja jau trīs vai četras reizes gadā brauc uz Latviju spēlēt. Par to arī viņi paši smejas, ka viņiem vajadzētu šeit iegādāties kādus apartamentus, ja jau tik bieži apciemo Latviju. Un drīz viņi atkal būs šeit.
Foršāk ir spēlēt uz lielās skatuves vai mazās, kad no tevis un pūļa ir 50 cm?
Ir labi gan tā, gan tā. Katrai skatuvei ir sava burvība. Uz mazās skatuves šķietami tiek atdots lielāks spēks, un enerģija gandrīz vienmēr saņemta atpakaļ. Uz lielās skatuves tas tā notiek retāk. Taču būtu jāskatās, kas ir par skatuvi, kur un kādi cilvēki atnāk uz koncertu. Skatuve var nebūt vispār un var būt forši spēlēt, un skatuve var būt liela un arī tāpat var būt forši spēlēt. Protams, var notikt arī otrādi.
Par mazo skatuvi ir viens stāsts. Gada sākumā spēlējām Valmierā tā sauktajā nepabeigtajā debesskrāpī. Tur skatuve bija maza un publika pienācīgi agresīva un atradās pat tuvāk kā 50 cm. Koncerta laikā, purinot matus, atsitos ar galvu pret kāda cita cilvēka galvu, kas laikam atradās pārāk tuvu. Likās it kā ar galvu pret akmeni atsistos. Nākamajā dienā acs bija aizpampusi un zila. Protams, citi neticēja, ka tas ir bijis negadījums koncerta laikā. Ticamāk būtu, ja es teiktu, ka Valmierā dabūju pa purnu, bet tā tas nebija. Diemžēl.
Kurš Latvijas vasaras festivāls visvairāk pašiem palicis atmiņā?
Ja no iepriekšējā gada festivāliem, tad noteikti tā varētu būt Zaļumballe. Mums ļoti patika uzstāties uz bedres skatuves. Tas nekas, ka koncerta vidū pazuda elektrība. Pēc tam tā atkal uzradās un mēs turpinājām spēlēt. Šis festivāls palicis atmiņā tieši pašu uzstāšanās dēļ. Bet ja jārunā par festivālu kopumā, tad Latvijā nav bijis nekas labāks par 2008. gada Metalshow open air Blomē. Tur bija viss – mūzika, teritorija, atmosfēra, cilvēki. Un nevis tikai bija, bet bija perfekts. Patiešām, cerams, ka ja ne šogad, tad vismaz nākošgad Melnās Piektdienas komanda atradīs kādu tikpat foršu, zaļu vietu festivālam. Es zinu, ka ļoti daudzi to gaida.
Deathcore, progressive death metal vai Lassiemetal – kuram rāmim sevi vairāk pieskaitāt?
Grūti spriest, ja jau viens saka, ka spēlējam deathcore, otrs, ka death metal vai progressive death metal. Mēs paši vairāk piekrītam tam otram variantam. Tātad progressive death metal. Nekādu baigo novitāti mūzikas stilistikā mēs neesam ieviesuši, lai teiktu, ka spēlējam Lassiemetal.
Cik bieži mēģiniet, jo tehniskais un saspēles līmenis ir diezgan augsts?
Kādreiz mēģinājām bieži. Tagad salīdzinoši daudz retāk. Sūrā, grūtā dzīve visu ir iegrozījusi tā, lai mēs spēlētu retāk. Bet tas, ka uz kopīgiem mēģinājumiem sanākam daudz retāk kā agrāk, nenozīmē, ka spēlējam mazāk. Iespējams, ka tagad mājās spēlējam daudz vairāk. Mūsu bundziniekam vēl ir vairāki citi projekti un grupas, kur viņš spēcina savas prasmes.
Jūsu dziesmas ir latviešu valodā, kamēr metal žanrā vairākums tomēr izvēlas angļu. Kāpēc?
Kāda atšķirība, kādā valodā dziedāt? Tāpat pārsvarā cilvēki nesaprot to, kas tiek dziedāts. Bet, ja nopietni, tad cilvēki vienkārši neprot saklausīt. Latviski tāpēc, ka esam latvieši un ir laba sajūta dziedāt savā valodā. Un tas tā kā būtu normāli. Viss sākās ar dziesmu „Cēsīs Mūs Nesaplēsīs”, kuras idejas autors patiesībā ir Reinis Piziks. Tas pats, kurš pazīstams kā grupas “Astro‘n’Out” dziesmas „Apaļa Pasaule” teksta autors. Reinis, ciemojoties Cēsīs, ieteica uztaisīt dziesmu ar šādu nosaukumu. Pēc tam tapa arī pats teksts. Tā bija pirmā mūsu dziesma latviešu valodā. Un kāpēc, lai netaisītu otru? Otra ir „Acis”. Un tā nebūt nav pēdējā. Ja citiem šķiet, ka latviešu valoda mūzikā īsti labi neskan, tad mūsu uzskati dalās. Latviešu valoda skan un ļoti labi skan. Taču tā, ka apzināti mēs taisām dziesmas latviešu valodā, tā nav. Starp citu, Latviešu mūzikas radio neatskaņo dziesmas angļu valodā.
Un par ko ir dziesmas? Caur to smuko burbuļošanu nevar saprast.
Šis jautājums man ir daudz reizes uzdots, taču nekad tā īsti es neesmu uz to atbildējis. Šoreiz pacentīšos. Dziesmas ir par cilvēka dabu un cilvēces eksistenci. Tie ir viena cilvēka individuāli novērojumi, kas brīžiem mijas ar pasaku motīviem un pārsvarā neeksistējošiem tēliem. Bieži vien tekstā var sastapt izmantotas pavēles vai vēlējuma formas, taču tas nebūtu jāuztver personīgi. Tām nav tieša adresāta. Protams, ir arī atsevišķas dziesmas, kas ir personīgas un veltītas tieši tam, kam tās ir veltītas. Šīs dziesmas ir „Cēsīs Mūs Nesaplēsīs” un „Vardans”. Šeit runa ir par Latvijas pilsētu pirmajā variantā un armēņu izcelsmes latviešu puisi otrajā variantā. Savukārt abpusēji šai pilsētai un šim puisim ir savstarpējas saiknes. Tāpat arī grupai ar šo pilsētu un Vardanu ir sava veida attiecības. Citādi jau dziesmas nebūtu par to, par ko viņas ir.
Marko, esi manīts arī grupā “Solaris” pie elektro ietaisēm un vokāliem. Kā izdevās apvienot spēkus abās grupās?
“Lassie the Cat” un “Solaris” ir divas atšķirīgas lietas gan muzikālā ziņā, gan grupas formāta ziņā. Vienā es varu izpausties tā kā nevaru otrā un otrā varu tā kā nevaru pirmajā. Tāpēc arī tā īsti spēku apvienošana netika izjusta, jo, iespējams, tāda vienkārši nebija. Vienā grupā vajadzīgs tāds spēks, otrā citādāks, tāpēc drīzāk tā ir attiecīgo spēku sadale.
Tagad gan “Solaris” ir milzīgā pauzē, un šobrīd man ir tikai “Lassie the Cat”. Nāks laiks, varbūt būs atkal arī “Solaris”.
Kā tu sāki dziedāt? Es arī gribu noprovēt, tikai nezinu, ar ko lai sāk. Daņiļenko kaimiņš iesaka dziedāt “Red Hot Chilli Peppers” kaverversijas.
Es sāku pavisam sen. Laikam tad, kad sāku apmeklēt koncertus, nevis tikai klausījos mūziku kasetēs un kompaktdiskos. Aizejot uz koncertu, redzēju, ka spēlēt uz skatuves īstenībā ir baigā lieta. Mans pirmais koncerts, uz kuru es biju, bija “Overkill” un “Annihilator” Rīgas kino studijā. Tad man bija 12 gadi. Pēc tam arī sākās kaut kādi mēģinājumi Cēsīs ar vienu, ar otru grupu, bet nekas nopietns tas nebija. Bieži vien mēģinājumi neizvērtās tālāk par aparatūras remontēšanu. Pēc kāda laika sāku dziedāt “Apātijā”, kas varētu būt kā pirmais atskaites punkts. Bet tieši kā sāku? Neatceros. Neviens man nebija ne stāstījis, ne mācījis dziedātprasmi. Biju tikai dzirdējis un es centos atdarināt. Kā jau cilvēka dabā. Bļāvu līdzi “Sepultura”, “Pantera” un “Six Feet Under” dziesmām, kamēr neviens nebija mājās. Mēģinājumos dziedāju to, kas attiecās uz grupas dziesmām. Galvenais ir just, ko tu vari un ko nē, lai nesanāk kā dažam labam. Bet pie Daņiļenko kaimiņa gan padomu lūgt neej. Tad jau labāk pie Žorža Siksnas.
Ep rakstījāt pie Ginta "Mēmā". Kāpēc ne Valmierā pie Lomika?
Pie Ginta mēs vēl nekad nebijām rakstījušies, bet bijām dzirdējuši, kā skan gala iznākums. Pie Lomika mēs bijām rakstījušies divas reizes. Mēs gribējām izmēģināt ierakstīties pie Ginta, jo mums patika tas, ko mēs bijām dzirdējuši nākam no viņa studijas. Atšķirība ir tā, ka “Phonex” ir vairāk metālam, “Hodila” ir experimentiem. Mēs ar “Solaris” jauno albumu ierakstījām pie Lomika. Arī “Tesa” un “Soundarcade” daļēji rakstās Valmierā. Un tā ir īstā vieta, kur rakstīties tāda veida mūzikai, jo Lomiks ir vairāk eksperimentālā mūzikā, savukārt, Gints ir vairāk metālā. Tā kā “Lassie the Cat” spēlē metālu, tad “Phoenix” mums ir piemērotāka studija.
Dziesmai „Thin Rounds” tapināt video versiju. Nesasalāt ragā, filmējot ziemas apstākļos?
Būtībā video jau pavisam drīz būtu jābūt gatavam. Pacentīsimies to noprezentēt tam veltītā pasākumā. Esam gan mazliet aizkavējušies, jo bijām solījuši klipu prezentēt jau februāra sākumā. Izskatās, ka tas varētu notikt drīzāk uz marta sākumu. Bija gan filmējot ļoti auksti. Toreiz bija kādi -11 laikam un jūras vējš. Bet tā bija ļoti skaista diena.
No kā Lesija iespaidojas? Un ko paši klausāties?
Mēs klausāmies pārsvarā metālu: “Behemoth”, “Necrophagist”, “The Faceless”, bet ne tikai. Katram no grupas muzikālā gaume ir mazliet atšķirīga, bet ir ļoti daudz tādas grupas, kas patīk mums visiem. Taču mūzika nav vienīgais, kas iespaido “Lassie the Cat”. Ir tik daudz citas lietas, kas atstāj iespaidu uz jebko, arī uz grupu, tās dalībniekiem un arī mūsu mūziku vai dziesmu tekstiem. Kaut vai ballīte iepriekšējā naktī.
Vai klusībā pretendējat uz kādu nomināciju vai balvu „Latvian Metal Awards” ?
Būtu muļķīgi teikt, ka nē.
Kas labs ir Latvijā?
Ilgi domāju un nevaru izdomāt, kas labs ir Latvijā. Drīzāk tāpēc, ka pie visa ir pierasts un labais liekas pašsaprotams. Es patiesi ceru, ka nav tā, ka Latvijā labā vienkārši nav.
Kas no Latvijas mūzikas būtu jādzird vismaz vienreiz?
“Skyforger”
Latvijas skatuve – plusi, mīnusi, tas, ko visi zina, bet nesaka skaļi.
Smagā skatuve Latvijā ir daudz lielāka nekā pop skatuve. Un mīnus ir tas, ka ir daži cilvēki, kas vada Latvijās mūzikas dzīvi. Un šiem cilvēki neredz underground skatuvi un ja ar vienu aci ierauga, tad nesaprot, kas tur notiek. Kaut gan tur var atrast ļoti daudz labas mūzikas.
Kurš ir pēdējais legāli iegādātais kompaktais disks?
Legālos kompaktdiskus pērku ļoti reti. Pārsvarā to daru koncertos. Pēdējo nopirku Danny Cavanagh un Anneke van Giersbergen disku „In Parallel”.
Pēdējā noskatītā filma?
“The Boat That Rocked”
Kas ir pēdējais smieklīgākais, kas dzirdēts par LTC?
Nezinu, vai smieklīgākais, bet man teica, ka no “Lassie the Cat” mūzikas var ražot elektrību. Ja ne elektrību, tad kaut kāda veida enerģiju jau nu noteikti.
Kādi kuriozi ir gadījušies pa ceļam vai uz skatuves?
Ir pārāk daudz kuriozi. Un kuriozi ir tādi, ka bieži vien ir labāk par tiem neko nestāstīt. Vienā ārzemju metāla albumu apskatu mājaslapā bija labs LTC EP „review’’ ievads: „”Lassie the Cat” vajadzētu būt sliktākajam iespējamajam metāla grupas nosaukumam, kādu es biju dzirdējis un, zinot EP nosaukumu “Pussycat Dogs”, biju pārliecināts ka LTC ir jābūt piecu dalībnieku glam rock grupai, kuri lieto matu laku, kas paredzēta Amy Winehouse. Par laimi kļūdījos un mūzika nav pat tuvu tam, ko biju iedomājies.(...). “Pussycat Dogs” pierāda to, ka nedrīkst vīru skatīt pēc cepures.” Tas tāds, ko pasmieties.
Vai Latvijā var nopirkt labu ģitāru?
Gan jau. Kas kuram labs.
Kas klausītājam jādara Lassie koncertos?
Jākrata mati.
Pasaules gals būs 2012. gadā, bet vai nešķiet, ka Latvijā tas jau sen ir iestājies?
Tas, kas ir tagad, tas vēl nav gals.
Kas ir grupas iecienītākais dzēriens?
Grādīgais dzēriens.
Kura ir grupas iecienītākā vietne internetā?
Regulāri laikam tiek lietots Myspace, bet truemetal.lv forums arī ir interesanta lieta.
Lessija bija kollijs, terjers vai veiksmīgs positive brainwash?
Nekad to seriālu neesmu skatījies. Bet visdrīzāk, ka kollija un positive brainwash krustojums. Vispār jau vārds „lassie” Tildē tiek tulkots kā meiča, meitēns, mīļotā un izredzētā. Tad nu saproti pats, kā var iztulkot un saprast grupas nosaukumu.
Ko jāignorē ikdienā?
Visu, kas nav vajadzīgs.
Kur var dzirdēt “Lassie The Cat”?
Jebkur, kur ir elektrība un kāda mūzikas atskaņošanas iekārta. Vēl vajag cilvēku, kas nospiež play. Bet var arī dzīvajā šad tad, šur tur dzirdēt.
http://www.myspace.com/lassiethecat
http://www.draugiem.lv/lassiethecat
