“Svarīgi ir pievērst uzmanību tam, kas skan, nevis tam, ko jūs redzat,” šāda bija viena no retajām nopietnajām domām, ko “DODO” producents Baušķenieks visa 15. februāra vakara laikā izdvesa klausītājiem. Šī definīcija izpildījās simtprocentīgi. Koncerta laikā, kas tika sadalīts divās daļās, Ģirts Koknēvičs ar savu komandu nemaz nemēģināja pārsteigt publiku ar enerģijas pārpilnību, un arī neskatoties uz to, ka visas dziesmas tika izpildītas gandrīz ģeometriski pretēji versijām, kas dzirdamas albumā – mierīgi, bez bungu piedziņas vai papildus efektiem, tātad tā, ka izpildījuma iespaidīgums jāpanāk pašu spēkiem, ne ar diviem papildus taustiņiem, basu un šķīvjiem. Drīzāk tas viss izklausījās nevis pēc Latvijas new wave speciālistiem paša Ingus Baušķenieka vai Hārdija Lediņa, bet gan kā “Jethro Tull” ar Aianu Braunu pie flautas. Toties šī instrumenta spēlētprasmi “Artelī” nodemonstrēja jau elektrisko ģitāru un sintezatoru spēlēt paspējušais Andris Gauja.
Reizēm pāris dziesmu laikā zuda tās dinamika, ko varētu izskaidrot ar bungu vai tomu ritma trūkumu. Pārlieku neitrālā akustika, Gunitas Grošas neierastā miera stāja un akustiskās ģitāras spēlmaņa Mārtiņa Liepas (Sīmanis) pārāk lielā nobīde atstatus no pārējiem grupas dalībniekiem. Taču pēdējais, iespējams, tāpēc, ka pa vidu starp diviem krēsliem un, vokālu nomainot ar muti pūšamos taustiņus “Pianica” (pārfrāzēts kā Pjaņņica), operēja pats vārdu un lielākās daļas mūzikas autors Koknēvičs. Tieši viņa dēļ “DODO” radītajai mūzikai ir raksturīga interesanta, bet brīžiem robusta lirika, kā arī nedaudz pēc “Čikāgas Piecīšu” vokālu gammas līdzīgs balss skanējums.
Visas uzstāšanās laikā pierādījās šīs grupas jau sen esošā popularitāte noteiktās aprindās. Mirklī, kad atskanēja jaunā ieraksta skaņdarbs “Bumbvedējs”, puse zāle tiecās dziedāt līdzi. Tāpat jau ir izkristalizējušies albuma hīti, sākot no “Pasaule var Nomirt”, “Padauza mūza”, kā arī pēdējais “Zemenes”, kas koncerta laikā tika atskaņots pat divas reizes. Kā saka ansambļa menedžeris Ģirts Rozentāls, tad šī pēdējā dziesma jau ir uz strīpas kā nākošā iesniegšanai Radio NABA, kuras ēterā “DODO” tipa elektroniski akustisko avangardpopdziesmu atskaņošana ir lielā cieņā. Iespējams, jau droši var pareģot, ka nākošā raidlaiku apritēs iekļautā dziesma būs “Gramatika” vieglā ritma, pievilcīgā teksta un konkrētā radio formāta dēļ. Diezgan intriģējoši izklausījās arī ansambļa versija par Lindas Leen un Renāra Kaupera izpildīto “Pamosties” ar Ingas Gailes vārdiem.
Līdzās diezgan uzbāzīgu un reizēm kaitinošu pop un dance mūzikas skaņdarbu rotācijai ne tikai radiolās, bet arī TV ekrānos šāds jauns Latvijas mūzikas pavērsiens ir kā atkārtota svaiga vēsma jau iesīkstējušajā mūzikas industrijā, kas nav notikusi jau krietnus gadus, kad viens no pirmajiem un arī līdz šim pēdējais īstais new wave pārstāvis šaizemē, jau pieminētais Ingus Baušķenieks klajā laida savu solodarbu “Viduslaiki” (2003) tieši uzreiz pēc pašu “Dzelteno Pastnieku” “Kaķa”. Tāpat pašas plates vizuālais izskats nav zaudējis ne mata no ikdienišķās “Baušķenieka ierakstu” stabilās un klasiskās noformēšanas kultūras – liels logo un viendabīgs krāsojums ar parastiem, kā lieltirāžas virtuves dēlīšiem raksturīgiem nosaukuma burtiem, šīs divas detaļas atdalot ar pāri kautru paralēlu svītru.
Foto: Kārlis Bergs
