Dāma, kuras balss Latvijā ir pietiekami unikāla, neiekļaujas dzimtās valsts rāmjos, bet tiecas tālāk – pasaules līmeņa kategorijās. „Triānas parka” vokāliste Agnese Rakovska savu un grupas vērtību apzinās un stāsta, kā ir būt triānietei Latvijā un Eirovīzijā.
Vai nojaut, ka Tu pašlaik tiec salīdzināta gan ar Lady Gaga, gan Ketiju Periju (Katy Perry)?
(smīn) Īstenībā jau ir labi, ka salīdzina ar kaut ko tik foršu, ne? Tas tā divējādi. It kā no vienas puses nav labi, ka tevi salīdzina, pielīdzina, ka trūkst savas „fiškas”, bet viņas jau tajā pasaulē ir lielas dziedātājas un izpildītājas. Tas ir forši, ja salīdzina ar kaut ko lielu, bet tas tā pozitīvi. Man jau liekas, ka daudzi ne tikai ar tām ketijām perijām vai leidijām gagām, bet arī ar PJj Harvey salīdzina. Bet tā mūzika ir pilnīgi savādāka. Teiksim Lady Gaga ir ļoti izteikti popkultūra, un Keitija Perija arī tāds poproks.
Bet imidža ziņā? Kurš no kura nošpikoja?
Es varu pilnīgi godīgi likt roku uz sirds un teikt, ka tā nekad nav bijis, jo trīs gadus mēs darbojamies tādā paskatā, kādā mēs esam, un pirms trim gadiem radās šī ideja darīt uz skatuves kaut ko ekspresīvi eksplozīvu, un tas viss aizsākās pavisam savādāk. Tas nebija tā domāts - „o, jā! Latvijā nav neviena tāda baigi krāsainā grupa, un mēs būsim tie pirmie, kas tā izdarīs!” Vienkārši tas viss radās saistībā ar Eirovīziju, gribējās „bišķiņ” to pasākumu pasvilpot, kā saka. Cilvēkus pakaitināt un tā.
Ja gadījumā jūs uzvarētu nacionālajā atlasē, vai uzskati, ka jūsu tēls varētu iekustināt arī Eiropu?
Es domāju, ka jā! Eirovīzijai jau patīk visādas krāsainas un atraktīvas lietas. Tāpēc jau mēs piedalāmies katru gadu, lai arī ir daudz tādu negatīvu atsauksmju no cilvēkiem, daudzi saka - ai, pretīgi...
Lasīju jūsu mājas lapā komentāru, ka „Triānas Parks” esot pārāk labs Eirovīzijai...
Nē, nu, jā, tas varbūt arī nav forši tā teikt. Pasākums kā tāds ir ļoti labs! Tur piedalās daudz foršu cilvēku, daudz labu dziedātāju. Tas ir foršs „tusiņš” katrā gadījumā! Tur ir vieta, kur izpausties. Mēs tagad visu vasaru nobraukājām pa dažādiem koncertiem visur kur, tev ir diezgan mazas tās iespējas, ja tu brauc uz kādu kultūras namu, vai tu brauc uz klubu Rīgā. Tur ir maza skatuve, tur ir konkrēta publika. Kas ir Latvijā? – Muzikālā banka, Eirovīzija, 3 - 4 pasākumi noteikti. Tāpēc, es domāju, tādas iespējas ir jāizmanto, kāpt virsū uz lielas skatuves, pirms starta ir kārtīgi jāpiečurā bikses no bailēm, lai saprastu, ko tas nozīmē, un vēlreiz jāmēģina, un vēlreiz jāmēģina.
Es pati jūtu, ka ar katru gadu mēs kļūstam labāki un interesantāki, un mēs vairāk piestrādājam pie savām kļūdām. Es redzu, kur man bija slikti pagājušogad, un kas man šogad būs jādara savādāk. Tāpēc es tikai varu teikt, ka šis pasākums ir devis pozitīvu mācību.
Neatbaida komerciālais formāts?
Man liekas, tāpēc daudziem arī nepatīk šis pasākums – baigā komercija, un baigi viss ir jau izskaitļots. Galvenokārt, es domāju, tas tā ir radies, ka paši mūzikas autori, kas iesniedz dziesmas, viņi ir vainīgi pie tā, ka tas kaut kādā veidā ir nonivelējies, jo principā ideja jau ir forša – zini, iesniedz foršu dziesmu, un viss aiziet! Bet konkurss ir konkurss, un laika gaitā cilvēki domā tā – šitā kombinācija neies, šitā kombinācija aizies, šitā kombinācija savāks opīšu un omīšu auditoriju. Ja cilvēks sāk šādi skaitļot, tad es varu teikt – tas ir marasms! Galu galā, kad mēs kaut ko plānojam, mēs apmēram saprotam, kāda ir tā mūsu auditorija šobrīd, tie cilvēki, kas mūs klausās un „fano”. Man par brīnumu tie ir bērni! Es nekad nedomāju, ka es varēšu kaut kādā veidā paķert bērnus! Bērni astoņi gadi, desmit, seši gadi raksta, runāt vēl nemāk, bet datorā jau māk. Un es domāju – kā? Tāda nopietna mūzika, tāds nopietns teksts....
Vilšanās?
Nē, nav vilšanās, bet ir interesanti, un viņi „pavilkās” uz to visu! Viņiem patīk, un viņi acis grib krāsot, eksperimentēt, es tā – wow, iebraucu ne tajās sliedēs, bet tās sliedes foršas! Zini, kā – pabrauc pa koncertiem arī pie bērniem, vairāk piedomājam pie tēla, tāpēc jāatstāj tas komerciālais. Principā viņš jau ir visur. Es zinu, ka ir mūziķi Latvijā, kas principā nepiedalās šajā pasākumā, vienkārši principā! Bet tas arī, man liekas, nav pareizi, jo baigi principā – es dziedāšu tikai latviski, vai es dziedāšu tikai krieviski, vai es runāšu tikai... – tāda kategorizēšana vispār ir nepareiza. Jo vairāk tu spēj no sevis izdot, jo vairāk valodās tu runā, jo vairāk visur kur tu piedalies, jo vairāk tev ir kādas opcijas kaut kur tālāk tikt! Jo man jau liekas, ka ar Latviju nekas nebeidzās, tā pa lielam. Tāda ģimene vien esam, pāris miljoni...
Principā dalība Eirovīzijā liecina arī par grupas labo finansiālo stāvokli. „Triānas Parkam” viss kārtībā ar to pusi?
Eirovīzijā ir tā, ka visu ir jāfinansē pašam. Tiec finālā, un nevienam neinteresē, vai tev ir nauda, par ko nopirkt audumu tērpiem, vai tev ir līdzekļi, par kuriem ieliet benzīnu mašīnā un tikt līdz Ventspilij, vai tev ir līdzekļi, par kuriem nopirkt kartupeļus, lai uzceptu pirms koncerta paēst, tas tā kā īsti nevienam neinteresē. Bet visi saprot, ka situācija šobrīd ir diezgan „švaka”. Ir jāsaka „paldies” atbalstītājiem, kas mūs atbalsta, un tādi cilvēki ir.
Mēs visu vakaru strādājām, bija koncerti, un šo te naudu mēs liekam kopējā grupas kapitālā, lai mēs varētu investēt to visu sevī un attīstīties, jo to neviens nesedz. Nevarētu teikt, ka mēs esam bagāti! Mums tiešām ir švaki, jo šobrīd disks top, mums viss ir gatavs, jālaiž viņš ārā, un tur ir arī finanses vajadzīgas. Marta beigās braucam uz konkursu, mēs esam tikuši nākamajā kārtā, tur arī ir vajadzīgas finanses.
Kāds konkurss?
Tāds konkurss grupām, kurām nav ierakstu kompānijas līgums ar kādu noteikti „leiblu”. Tad mēs aizbraucām, visu nokavējām, ko var nokavēt. Skrējām uz Londonu, pēdējā brīdī „ieplagojāmies”, un vienu minūti spēlējām - ok, enter next level*! Un baigi forši! Tā kā marta beigās ir jābrauc. Izmaksas ir vienmēr, izmaksas ir daudz un dikti. Būtu liekulīgi teikti „nauda jau neko nemaina, nauda nav svarīgi”, jo nauda ir vajadzīga, lai kaut ko paceltu, galvenokārt, es domāju – Paulo Koelju saka pareizi: „Ja tev kaut ko vajag, pasaule sadodas rokās un tad tiešām viss ir.” Jo mums šo divu gadu laikā ir uzradies ļoti liels atbalstītāju loks, kas strādā ar mums. Visi saslēdzās, un visi grib kaut ko darīt.
Mēs tikko aizvakar nofilmējām video versiju Eirovīzijas dziesmai. Pilnīgs bezbudžets! Atradām cilvēku, viņam ir kamera mājās, viņam nav, ko darīt – „eu, es gribu filmēt! Eu, a es gribu filmēties!”. Nu, filmējamies! Mājās ieslēdzam prožektorus uz gaņģi, nokrāmējam visu sienu, galvenais ir tas process un vēlme kaut ko darīt, jo pēc tam viss atrodas.
Eirovīzijas dziesma salīdzinājumā ar pagājušo gadu jums ir daudz mierīgāka. Kāpēc?
Es nezinu, kāpēc žūrija tā izdomāja. Mēs iesniedzām divas dziesmas, viena bija baigi foršā – „Charming lady” -, tāda ekspresīva, liekas super tip-top gabals tādā pašā manierē, kā vienmēr ir bijis. Bet žūrija izdomāja, ka būs šī dziesma. Viņiem laikam daļēji apnika, ka mēs divus gadus pēc kārtas spridzināmies un nevaram aizspridzināties līdz tai pirmajai vietai. Tad varbūt viņi izdomāja, ka šogad jātaisa kaut kas kardināli citādāk. No vienas puses mazliet bailīgi, jo tā dziesma ir tiešām cheaky**...
Atsauksmes internetā jau arī ir, ka nav īsti jūsu...
Nē, nu, kā nav īsti mūsu? Es esmu autore, dziesma ir 100% mana! Cilvēki vienkārši nav pieraduši, ka mēs varētu arī taisīt sērīgās actiņas. Bet dziesma ir forša, man ļoti patīk pašai, un viņa ir diezgan īpaša, īpašam cilvēkam, tur ir „messidžs”, tur viss ir.
Kā Tu šogad vērtē iespējas uzvarēt? Vai būs trešā laimīgā reize?
Es nezinu. Man liekas, ka iespējas ir bijušas visus gadus, un mēs esam šīs iespējas izmantojuši, cik mēs varējām izspiest, tik mēs izspiedām. Esmu izsecinājusi, ka „Triānas Parks” ir pārāk specifisks, bet konkurss ir konkurss, un konkursā vajag masu pārsvaru, jāiet ir uz masām.
Bet „Lordi” no Somijas 2006.gadā? Hārdroks? Varbūt tieši jāmainās uz ekspresīvo, jo viss jau ir bijis...
Es pat nezinu. Redzi, mēs jau tagad ejam uz marasma pusi! (smejas) Tur jau tā lieta, ka man nav ne jausmas, kādai dziesmai ir jāuzvar, jo katru gadu uzvar pilnīgi kaut kas pavisam savādāks. Es ticu, ka vienīgais ceļš uzvarēt gan konkursā, gan uzvarēt iekšēji sevī, ir palikt uzticīgam sev un darīt visu ar maksimāli tīru sirdsapziņu. Respektīvi, kad tu esi uzkāpis uz skatuves, tu esi nokāpis no skatuves, un saproti, ka izdarīji kaut ko foršu. Pats esi apmierināts ar to, ko izdarīji. Tu neesi dolārs, tu nepatiksi visiem!
Kas ir Tavi favorīti? Izņemot jūs pašus, protams!
Favorīti? Es nezinu, tagad izcelt kādu baigi... protams, Aisha ir ļoti spēcīga kā māksliniece. Man ļoti patīk arī PeR puiši! Esmu dzirdējusi arī otru dziesmu, kas viņiem bija Eirovīzijā no cita mākslinieka, tā dziesma patika labāk, bet šī Freimaņa dziesma tik ļoti ne. Bet man ļoti patīk PeR! Ļoti patīk H2O! Man patīk visi tie cilvēki, kas piedalās, un viņi visi ir talantīgi un forši. Mēs aizbrauksim uz Ventspili un vienkārši labi pavadīsim laiku. Kā saka – себя показать и на других посмотреть***. Šis pasākums nav sports, un tur nav labākais vai sliktākais, dziesmas ir ļoti dažādas, katrs mēģina.
Tā kā mums šoreiz ir mierīgā dziesma, varētu prognozēt, ka lielais trumpis atkal būs šovs? Vai vari kaut ko atklāt par to?
Būs, būs! Negribas neko atklāt, bet es pateikšu tikai to, ka mēs ļoti cītīgi gatavojamies gan vokāli, lai viss noskan, gan arī vizuāli, jo lēnas dziesmas „iznest” līdz skatītājam ir daudz grūtāk. Ātrās dziesmās tu uzkāp, un tu jau esi tajā tēlā, viss notiek. Bet ar šo dziesmu būs daudz vairāk jāpiestrādā, bet mēs gatavojamies, un būs interesanti! Mēs, ja godīgi, taisām kaut ko tādu, ko nekad neesam darījuši, tas nozīmē - es nezinu, kāds būs rezultāts. Es šobrīd patiesībā runāju par lietu, kura nezinu pat, kā izskatīsies, tikai galvā to visu redzu. Un principā, es ceru, ka viss būs tā, kā esmu to iedomājusies. Ja ej pa nezināmu taciņu, tu nevari saprast, vai tu tomēr aiziesi līdz kokam vai nē. Tā tāda improvizācija vienmēr, var aizšaut arī greizi.
Bet, ja gadījumā neuzvarat šoreiz, vai plānojat piedalīties vēl?
Es domāju, ka jā! Mēs katru gadu piedalīsimies. Freimanis arī taču piedalās katru gadu, un Lauris Reiniks arī, Gundars Račs arī. Kāpēc viņi piedalās katru gadu? Tāpēc, ka nav jau īsti, ko darīt! Vienkārši foršs pasākums. Ja jau ir pieteiktas 78 dziesmas, man liekas, visi Latvijas mūziķi ir šajā konkursā! (smejas) Padomā – 78 dziesmas! Šitik daudz! Tā mēs noteikti piedalīsimies. Man pat ir doma, iespējams, ja tiek mūsu dziesma, varbūt uztaisīt eksperimentu un uztaisīt jaunu projektu. Teiksim, ka tas vairs nav „Triānas Parks”, bet to dziesmu izpildītu kāds izcils Latvijas dziedātājs ar lielo burtu! Visu ko taču var darīt. Ir daudzas opcijas, ko var darīt, var atļauties ākstīties, kaut kādas trakulības izdomāt, jo viss iet cauri.
Ja ir parasts koncerts, tu ņemies, tu vari uztaisīt kaut ko traku, un cilvēki paskatīsies – nu, labi, skaidrs... Bet ja tu iesniedz kaut ko tādu Eirovīzijai – oo, tas ir šovs! Viss strādā! Man liekas, ir jāpiedalās, ir jāražo dziesmas, ir jāierakstās, ir jādarās. Pie mums studijā arī daudzi Eirovīzijai rakstījās. Katrs nāk ar savu cerību, un maksimāli piekasās pie katras nots, un vai tīra. Viņi nāk, un viņi grib, nu, netika viņi, bet vienalga, viņi izdarīja labu darbu.
*ejiet uz nākamo līmeni
**slidena
*** sevi parādīt un uz citiem paskatīties
Foto: Zaiga Kediņa
