Pirmajā pusfināla pārī sacentās Artūrs Patetko un Mārtiņš Upenieks. Blūza daļas attīstības vadība bija Artūra rokās, jo Mārtiņš ilgi nespēja pielāgoties, savu solo aizpildīja ar ierastajām blūza pentatonikām. Ātrajā un arī trešajā – Jauktajā daļā abi ģitāristi bija salīdzinoši vienādās pozīcijās, lai gan, manuprāt, Artūra izpildījums bija precīzāks, individuālāks un stabilāks. Taču Mārtiņš skatītāju uzmanību ieguva ar skatuvei vajadzīgo šarmu, veicot gana seksīgus manevrus ar savu mēli un Gibson ģitāras skaņas noņēmēju. Skatītāju balsu decibeli skanēja par labu Mārtiņam.
Otrā pusfināla pārī tika ielozēti Mārcis Vasiļevskis un Rolands Miličs. Viņu blūzs skanēja kā atsperīgs boogie woogie. Ātrā daļa sastāvēja no ātri spēlētiem akordiem, kas radīja monotonu noskaņu un pirmo reizi lika man nožāvāties. Taču jauktajā daļā bija saklausāmas džezs. Abi ģitāristi, ātri atraduši sadarbības atslēgu, viens otru labi papildināja. Galu galā pārņēma sajūta, ka viņi varētu būt no vienas grupas: viens solo, bet otrs ritma ģitārists. Publikas ovācijas ir par labu Mārcim.
Finālā viens pret otru smaidot sacentās skolotājs un skolēns. Mārtiņš, kas pusfinālā manas simpātijas neieguva, šķiet, sava skolotāja Mārča klātbūtnē ir kļuvis krietni aktīvāks. Kopējā muzikālā valoda bija atrasta nekavējoties – dzirkstīja muzikāls humors! Abi ģitāristi bija orientēti uz publiku, kura pavērtām mutēm sekoja līdzi melodijas attīstībai. Īpaši asprātīga bija jauktā daļa, kurā Mārcis pamanījās iepīt zaļumballes valša tēmu. Taču fināla balsošana nav viegla, tāpēc tika dots papildus uzdevums. Bez bungu un basa pavadījuma finālistiem bija jāparāda, ko viņi spēj dabūt laukā no vienas nots. Ģitāristi izvēlējās sol, kas tika izspēlēts visas oktāvas garumā.
Pirms uzvarētāja paziņošanas abu finālistu nervozitāte bija acīmredzama. „Mēdz teikt, ka rokmūzikas spēks slēpjas matos!” – ar šādiem vārdiem par otrā solo ģitāristu dueļa uzvarētāju tika paziņots grupas „Laime Pilnīga” ģitārists Mārcis Vasiļevskis! Pelnīti. Sajūtot Mārča stingro muzikālo mugurkaulu, viņa jaunākiem kolēģiem atliek vien piemēroties. Mārcim piemīt skatuvei vajadzīgās harizma, un spēle ir kā lieliska šaha gājiens, kurā mērķis ir zināms, taču ceļš līdz tā sasniegšanai ir radošu iespēju pilns.
Mārcis šādu salīdzinājumu komentē: „ No manas puses tā tomēr bija impresija. Man spēlē tā ir galvenais, jo citādāk es nemaz neprotu. Bērnībā apmeklēju šaha pulciņu, un tādā veidā ir izveidojusies stratēģiskā impresija!” Jautāts, vai koncertos mēs viņu redzēsim spēlējam uz B.C. Rich ģitāras, ģitārists atbild: „Es domāju, ka noteikti! Vienīgais grūti būs aizbraukt pat līdz mēģu telpai, jo kaste ir tik ļoti milzīga. Iespējam,s nelaidīs sabiedriskajā transportā vai arī mani vienkārši nopūtīs vējš. Man kādreiz Gibsonam bija kantainā kaste, un, , kad vēji uzpūta, aizbraukt līdz darbam sagādāja grūtības!”
Foto: Indra Kļaviņa
