„Levīti”. Nekas nav tāpat

Galerijas:

• Helēnas Kozlovas un grupas “Levīti” koncerts

Programmā nepieteikts, taču pārāk uzkrītošs, lai būtu nejaušs, ir laiks, kad 24.februārī Rīgas Mākslas telpā Helēna Kozlova ar savu draugu miniatūro simfonisko orķestri ieskaņojās tieši pa vidu Māra Subača gleznām. Nezinu, vai viņi jelkad ir bijuši savstarpēji pazīstami, bet garā – abi ir dvēseļu radinieki, to teikšu droši. Māris runā par Dievu caur rakstu, Helēna – ar skaņu. Māris par Dievu runā ar māju, trim punktiem, mēnesi un zvaigzni, bet Helēna – ar maziem vārdiem kā „celies, svēts, nebaidies, mīlu”. Viņi runā par Dievu. Arī par mums.

Ja Latvijā kāds reiz vēlētos izdot „Cilvēku sarkano grāmatu”, ja jau kustoņiem un augiem tāda ir, es tur glīti ierakstītu Helēnas Kozlovas vārdu un pasvītrotu. Ar to nemaz nedomāju, ka Helēna būtu vājš un tādēļ aizsargājams Latvijas mūzikas fenomens. Bet gan tadēļ, ka viņas balss reizē ir trausla,  dziļa kā atvars un tīra kā avota ūdens. Neaiztikt! Vai labāk – uzklausīt, gādāt, ļauties. Vispār „Sarkanās grāmatas” liek atminēties „sarkanos” padomju laikus, un, uz Helēnu skatoties – klasiskās, bet tik un tā „kļošenēs” tērptu, ar „platformenēm”, mazliet sprogainiem matiem un vienkāršu, bet gaišu seju – atkal par tiem laikiem jādomā. Un, ka vai smieklīgi – lai uzstāšanās laikā padzertos, viņa paņem „graņonkai” līdzīgu glāzi, sakot, ka tur ūdens no kafijas termosa. Ar citronu garšu.

Viņas, nē, pareizāk teikt - Helēnas, Sergeja, Sniedzes, Undīnes un Polīnas mūzika ir tikpat vienkārša un sarežģīta kā šis ūdens. Bet orķestris ir! Čells, bass, flauta, stabule, zvaniņi, džamba, ģitāra un vēl kas ne – niansēti, tieši un prasmīgi. Visus laurus nedāvināšu skaņotājam par lielisko skaņu, zinot, ka „Levīti” ir tīri paši no sevis. Šajā mūzikā ir kaut kas profesionāls, bet reizē primitīvs, jo liela daļa „Levītu” repertuāra ir „dziesmas” – instrumentālais pavadījums ar vai bez Helēnas mauru vai Āfrikas iezemiešu rituālās vokālās manieres. Neļaunojos, ka daudzviet iztrūkst vārdi, jo noskaņai ir vibrācijas raksturs no visa priekšmetiskā un cilvēciskā.

Неземные* - no citas pasaules viņi nāk, tamdēļ aura kā smalks tīmeklis šos cilvēkus vieno, un tas ir gara acij saredzams. Savu muzicēšanu Helēna nosauca par pensionāru džezu, jo esot apnicis spēlēt uz pierastajiem akordiem. Folks? Regejs? Arī bēru šūpuļdziesmas. „Helēna ir prātīga”, bet Sergejs, kurš viņu tā nosaucis, vēl mācās latviešu valodu un ir amizants stāstnieks. Publikai viņš lika nokaunēties, jo mēs esot „pārāk pieklājīgi”. Jā, tādēļ, ka negribīgi nekādā veidā sagraut šo smalkumu un nolaisties uz zemes. Un cilvēki patiesībā māk lidot, tikai neprot atrast pareizo lidlauku.

Foto: Kārlis Bergs