Tas bija nu jau sen, tālajā 2008. gadā. Tikai tagad, iesākoties 2010. gadam, nolēmu pati tikties ar šiem mūziķiem, lai noskaidrotu to, kāpēc “Kombuļi” radās, kādi bija mērķi un izprastu to, kas liek mūziķiem radīt mūziku, par ko daudzi smīkņā, smejas, bet tikpat daudzi – jūsmo. Un jau pirmajās sekundēs tapa skaidrs, ka, ja pēc pirmā skata viss šķiet vienkārši un pašsaprotami, šovbizness slēpj sevī zemūdens akmeņus.
Viss caur joku
Grupas “Kombuļi” oficiālais rašanās datums ir 2008. gada 13. septembris. Soliste Inese neslēpjot atklāja, ka izveidošanās iemesls bijis tieši vēlme piedalīties “Latvijas Zelta talantos”, bet grupa tika izveidota, lai veiksmīgāk varētu aizpildīt pieteikuma anketu. Kopš šī datuma arī Inese sāka komponēt dziesmas. “Tas bija viena mirkļa moments, kad radās ideja par dzeltenajiem krekliem, kopīgu imidžu un tēlu”, atceras Inese. Viņa pati nekautrējas atzīt, ka tajā brīdī tas bija vienkārši jautrībai, vienam mirklim, vienam šovam un vienai dienai veidots projekts. Tomēr 2008. gadā neviens nevarēja prognozēt, ka ar vienkāršu dalību šovā viss nebeigsies. Pati Inese uzskata, ka tieši skatītāji, pretēji šova žūrijas vērtējumam, ir tie, kas grupu aiznesuši tik tālu, padarījuši atpazīstamu un tagad mūziķiem vairs negribas apstāties.
Pēc šova grupu sāka aicināt uz dažādiem privātiem pasākumiem un koncertiem, tieši tāpēc tika sacerētas vēl piecpadsmit dziesmas. Tieši krietnais sacerēto dziesmu skaits un koncertu piedāvājumi, kas sekoja viens otram, bija vadošais impulss tam, lai grupa sāktu strādāt pie sava tēla un iesaistītos citos projektos. Pirmais sadarbības piedāvājums nāca no portāla “Atlasface.lv”, kurš ierosināja uz dzeltenajiem krekliņiem uzdrukāt uzrakstu “Nothing Special”.
Pirmā atklātā grupas uzstāšanās bija Vērmanes dārzā un tālākā darbība noplaka. Tad pieteicās Juris Millers un tika izdots albums. Inese ar nožēlu balsī secina, ka “atkal viss apstājies”.
Dzīvot tā
Pagājušā gada vasarā vien grupai ir bijuši 40 koncerti, bet kopš tās dibināšanas – 67. Šo skaitli, šķiet, Inese cītīgi cenšas atcerēties, gluži tāpat kā koncertu spilgtākos momentus. Vislielākais pieprasījums pēc grupas ir Kurzemē, īpaši Tukumā, savukārt Latgalei šī mūziķu apvienība nav īsti tīkama. Iespējams, tas tāpēc, ka tur “Kombuļus” nepazīst, paskaidroja Inese.
Neizbēgami daudziem varētu interesēt, kas tad īsti ir šīs mūzikas apvienības auditorija. Un atklājās, ka Inese auditorijas izmaiņas pārzina ļoti labi. “Kad startējām šovā, bija maziņi, maziņi sīcīši (fani-aut.), vismaz cik atceros – deviņi, seši, desmit, vienpadsmit gadi. Pa šo gadu laiku, arvien vairāk klausās tie, kuriem ir pēc 25. Vēl pēdējā laikā esmu sajutusi pastiprinātu ārzemnieku uzmanību- man raksta no Ēģiptes, Itālijas un Zviedrijas un izsaka komplimentus par to, ka dziesmas lipīgas un viņiem ļoti patīk”, klausītājus raksturoja Inese.
Inese ir arī dziesmu tekstu autore. Jau kopš pirmās sacerētās dziesmas, viņa skaidri zināja, ka vēlas izdot albumu. “Dzīvot tā” var uzskatīt par nozīmīgu vārdu salikumu. Šī ir pirmā Ineses sacerētā dziesma, pirmā albuma tituldziesma un dziesma, kura tiek pieprasīta visos koncertos. “Publika no sākuma kliedz - „Dzīvot tā, dzīvot tā, dzīvot tā!” ar entuziasmu sacīja Inese. Šī lielā dziesmas pieprasījuma dēļ, grupa, spītējot producenta Jura Millera norādījumam, ka hīts vienmēr jāspēlē pēdējais, koncertu vienmēr sāk ar publikas pieprasītāko dziesmu. “Cilvēki vienkārši kliedz, ka šo dziesmu vajag sākumā un koncertus beidzam ar to, ka dziesma ir nodziedāta sešas reizes”, viņa paskaidroja. „Ir pat bijuši gadījumi, kad cilvēki stāv pie skatuves, bučo rokas un kājas.”
Millers un šovbizness
Sarunas laikā atklājas, ka patiesībā gozēšanās mediju uzmanības lokā un daudzie koncerti ir tikai šovbiznesa redzamā daļa, bet skatītāju un klausītāju acīm tiek noslēpti patiesie aisbergi.
Grupas “Kombuļi” un tās producenta Jura Millera attiecības bija iezagušās problēmas, par kurām rakstīja arī prese. Pēc sarunas ar mūziķiem, atklājās, ka šīs problēmas ir krietni lielākas nekā varētu šķist. Galvenais nesaskaņu iemesls ir Jura Millera daudzie projekti, daudzie mākslinieki, ar kuriem viņš strādā, tieši tāpēc grupai netiek veltīta pienācīga uzmanība. Ar rūgtumu sirdī Inese atklāja, ka producents pat grupu nav apsveicis Jaunajā gadā un ka patiesībā Millers ieguldīja naudu grupā, nopelnīja un šobrīd vairs nav ne naudas, ne vēlmes kaut ko ieguldīt. “Šobrīd ir tā, ka albums ir izdots, viss it kā notiek, bet viss ir apstājies. Juris Millers koncertus organizē tikai tad, kad viņam ir kāds personīgs piedāvājums, bet es uzskatu, ka menedžerim ir jāmeklē iespējas koncertēt, tādējādi veicinot grupas izaugsmi.”
Arī noteikumi, kas saistīti ar grupas un producenta sadarbību, ir ne visai izdevīgi. Inese atzīst, ka tā ir pašas vaina, ka parakstīti līgumi, tos nemaz kārtīgi neizlasot. Šobrīd sadarbības līgums ir parakstīts uz grupai neizdevīgu honorāru sadales nosacījumiem, kā arī visas dziesmu tiesības ir nodotas Millera un ierakstu kompānijas pārziņā. Ja ir šādi noteikumi un honorāra sadales principi, tad Inese uzskata, ka Millera pienākums ir pildīt savas līgumā norādītās saistības, bet diemžēl no norunā rakstīta, nekas netiek pildīts. “Tas bija standarta līgums, ko parakstījām”, sacīja Inese, kurai šobrīd neizdodas sazināties arī ar ierakstu kompānijas pārstāvi Guntaru Raču. “Tieši tas sāp visvairāk – kad producentiem tu neesi vajadzīgs.”
Tieši koncertu trūkums, producenta darbs un iekšējās nesaskaņas bija iemesls tam, kāpēc medijos parādījās ziņa par grupas izjukšanu. Tomēr šobrīd grupa ir pilna apņēmības turpināt darboties un strādāt. Arvien vairāk Inese iesaistās koncertēšanas iespēju meklēšanā, un, kā viņai nācies secināt, „Kombuļi” cilvēkiem patīk, tieši tāpēc klubi ir atsaucīgi un labprāt uzņem pie sevis mūziķus.
Galvenais ir ķeksītis, nevis vieta
Šī gada plānā bija apņemšanās piedalīties arī „Eirovīzijā”. Lai arī daudziem māksliniekiem šķiet, ka dalība šajā konkursā nav pats labākais veids, kā gūt popularitāti, Inese to sauc par muzikālo pieredzi jeb izaugsmi. “Cerība tikt tālāk, cerība parādīt sevi, jo, ja es varu dziedāt šeit pat Latvijā, es varu uzdrošināties parādīt sevi pasaulei”, kareivīgi dalību konkursā pamato mūziķe. Tomēr Inese nevairās kritizēt arī iepriekšējo gadu konkursantus, kuri, viņasprāt, nav emocionāli bagāti. “Tu klausies to dziesmu, viņa ir atstrādāta, klasiska, skaista, labs aranžējums, vokāls labs, viss ir labi, bet nav sirds”, skaidroja mūziķe. „Un es gribu parādīt to, ka es varu ar sirdi, savu imidžu paņemt publiku.” Tikpat apņēmības pilna viņa uzskata - ja tiks cauri žūrijai, tad klausītāju sirdis noteikti tiks paņemtas. Par to viņa ir pārliecināta. Viņa piesauc alegoriju ar talantu šovu, kur žūrija izbrāķēja, bet skatītāji paņēma. “Lai gan paņēma ar smaidu, tomēr dziesma bija lipīga, gluži tāda pati, kā Eirovīzijas dziesma”, sacīja Inese, kuras balsī jūtama apņēmības pilna nots.
Galvenais konkursa uzdevums ir atšķirties, tieši tāpēc mūziķe uzskata, ka izdarījusi pareizo izvēli, piesakoties konkursam. “Ja aizsūtīs mūs uz Eirovīziju, mēs aiziesim kā tā jautrā grupa, saulainā. Daļa pasmiesies, daļa līdzi jutīs, daļa vienkārši pateiks – malači. Es domāju, ka 90% redz mūsos to, ka tā ir uzdrošināšanās”, sacīja Inese. “Palikt kaut vai 10. vietā, bet galvenais, ka esi savu ķeksīti ievilcis - es te esmu! ”
Lai gan šogad grupas „Kombuļi” dziesma, kuru producēja Jānis Dailis, neiekļuva labāko desmitniekā, Inese neskumst, bet turpina darboties tālāk.
“Šlāgeraptauja” un albums
Viens no galvenajiem grupas mērķiem ir atrast jaunu menedžeri, kas varētu veicināt grupas izaugsmi. Pati Inese skaidri apzinās, ka, lai gan kontaktu ir daudz, viņa nevarētu par koncertu paprasīt honorāru. “Man ir vienalga, es varu pateikt, ka varam braukt bez maksas, jo man patīk dziedāt, es gribu dziedāt vienmēr un visur”, sacīja Inese, piebilstot, ka “tieši menedžerim jāmāk par grupu prasīt naudu.”
Darāmo darbu sarakstā ierindojas arī “Šlāgeraptauja”, kurai Inese jau sen vēlas pieteikt grupu “Kombuļi”, bet video klips vēl nav nofilmēts. Dalību šajā raidījumā mūziķe pamato ar vēlmi apgūt arī citu auditoriju, vēl jo vairāk, ja bieži vien gados vecāki klausītāji raksta un jautā par to, kāpēc grupa nepiedalās “Šlāgeraptaujā”.
Šobrīd Ineses dziesmu vācelē ir jau 56 dziesmas. “Es jebkurā laikā varu izdot albumu, kaut vai divus”, viņa atjokoja, kad skaidri pateica, ka šogad būs nākamais albums. Grupas debijas albums tapa divu dienu laikā. Jautāta, kā šādi var strādāt, Inese atbild, ka tā ir vajadzība. Vajadzība dziedāt, koncertēt.
Tieši tāpēc Inese turpina darboties arī ar savu solo projektu, kurā skatuves vārds ir Inese Saulīte, un rakstīt emocionālākas dziesmas, nekā tās varētu izpildīt „Kombuļi”. Drīzumā Ineses Saulītes repertuāru papildinās arī dziesmas pašas sacerētā un tikai Ineses ģimenei zināmā valodā. „Šī valoda ir mana, manu bērnu, bērnības skaņu vārdu kopums, kas radusies ilga darba rezultātā un kuru laikam pašreiz saprotu tik es”, atklāja Inese.
Kur meklēt publikas sajūsmas izraisošu elementu, ir grūti pateikt. “Kombuļu” gadījumā tā varētu būt Ineses nebeidzamā vēlme atrasties uz skatuves un darīt to, kas viņai patīk un spēja ļaut ikvienam ieskatīties savās entuziasma pilnajās acīs, lai saprastu, ka tur ir kas vairāk, nekā vienkāršs joks.
