Pēdējais laiks būtu samierināties, ka Latvijā nekas nenotiek laikus – nedz koncertu sākums, nedz pavasara atnākšana. Ja Rīgas Doma kora skolas audzēknis Āris Ozols (Camillas) būtu uz skatuves kāpis iepriekš noteiktajā laikā, acīm pavērtos vien patukša telpa – tik maz Rīgas publiku interesē ģitāras kā instrumenta pielietojuma amplitūda, ne tik kā sadauzot to pret skatuvi rokkoncertos.
Pasākuma vadītājs Andrejs Vasiļjevs, kurš pārstāv pieklusušos „Tribes of the city”, pieteica Āri kā talantīgu mūziķi. Talants ir tikpat acīmredzams, cik atbildības slogs, dalot skatuvi ar jau atzītiem mūziķiem. Spēlējot cilvēka loģikai neizprotamos, vilinošos džeza algoritmus, labi vien ir, ka tikai pirmā rinda redz trīcošos pirkstus. Šādos brīžos klausītājs ir kā māte, kurai ar nerimstošu piesardzīgu jāuzmana savs bērns, lai nepaklūp – lai pirksti nepaslīd. Varbūt vēl pagaidām trūkst tās uzdrošināšanās, kas bija mazajam Jūdžinam, izaicinot pašu sātanu 1986. gada filmā „Krustceles” (Crossroads), ar kuras skaņu tēmu Āris atklāja savu uzstāšanos. Turpretī neviltotu prieku raisīja bundzinieks, kā uzmanīgs ārsts ar āmuriņu jeb, šajā gadījumā, bungu vālītēm pārbaudot klausītāja skaņu refleksus. Pašplūsmā.
Andrejs, kāpjot uz skatuves, basģitārista pakalpojumus neizmantoja. Tā vietā grīdu papildināja kaudzīte ar dzelžiem, kuri, kā vēlāk rādījās, spēj aizstāt kaudzīti ar ģitāristiem. Viss šiks jau slēpjas tajā, cik daudz vai maz mūziķis pārzina savus instrumentus, no tā arī ir atkarīgs, cik brīvi viņš ar tiem spēj izrīkoties, teiksim, manipulēt. Ja vienreiz ir redzēts, ka ar „loop” jeb pašieraksta metodi kāds spēj burtiski uzbūvēt daudzstāvīgu skaņas konstrukciju, kā to darīja Andrejs, tad smīnu par sajūtu – kāpēc ir vajadzīgas grupas? Iztrūkuma sajūta neradās ne brīdi, vien apbrīns, kā pareizās pogu un stīgu kombinācijas spēj radīt maksimāli lielu sajūtu par lielu, pilnīgu noskaņu psihodēliju. Iespējams, šādi Andrejs trenējas jaunajai „Tribes of the city” pavasara programmai, kas, kā neoficiāli izskanējis, būšot balstīta uz individuāliem, īpaši plānotiem priekšnesumiem.
No harmonijas līdz harmoniskam troksnim – brāļi Ābeles Latvijā teju kļuvuši par muzikālo fenomenu. „Ja man būtu brālis, es arī tā gribētu” – nodomāju, apzinoties, cik augstāks ir mūzikas radīšanas līmenis, kad saproties ar kādu asinsbalsī. Asins duna, tumšais, piebriedušais, konvulsīvais, melanholiski noteiktais „Nav patvēruma pavasarī” ietriecās šūnās kā radiācija, stimulējot ikdienā nedomātas domas un nejustas sajūtas. Vai tā būtu latviešu atbilde Vivaldi „Gadalaikiem”? „SoundArcade” un „Tesa” ideālapstākļi ir plaša brīvdabas skatuve agrā rīta stundā, kad apziņa attīrījusies naktī un spēj sasniegt citādu stāvokli.
Edgaram Rubenim (Mona de bo, Mofo) palaimējās, ka tieši uz viņa performanci kāds atcerējās izmantot arī skatuves gaismas. Tās, notušējot kontūras, radīja grotesku, 60-o gadu žaketes un ūsiņu šarmu ar anarhistiskā mērcē pasniegtu apziņas plūsmu – neapvaldītu, nenoteiktu skanisko pašapmierināšanos, precīzā secībā nomainot Lauri un Raiti Ābeles. Vai zāle bija neizpratnē vai izskauda lieko bez aplausiem, īsti nebija skaidrs. Varbūt tāds arī bija mērķis – izraisīt neizpratni, ierosināt impulsu, apstulbināt.
Un kur tad solītā improvizācija? – teju pasākums beigās, kad pēc 10 minūšu pauzes pieci mūziķi vienojās kopīgā eksperimentā. Šī pauze neraisīja ticamību, ka tūlīt sekos kas neplānots. Mazliet pēc skata neveikls, bet standarta blūza pāreju ietvars ar kantrī un roka krāsojumu. Pēc mīmikas bija manāms, ka Raitis Ābele nebija diži apmierināts ar notiekošo, kas lēnā garā pārvērtās par melodisku roku, liekot „Skaņu virtuvei” tās pirmajā reizē beigties ar burāšanu mierīgos ūdeņos.
Foto: Enģelis
