Jau iesākumā svarīgi bilst, ka šīs krievu rock/new wave eklektiku cienošās grupas nosaukuma precīzā rakstība ir „Animal ДжаZ”, izceļot saikni ne vien ar dzīvniecisko un džezisko, bet arī (varbūt netīšām) ar „Jah” rastafari sludināto mieru un mīlestību. Tikpat svarīgi piebilst, ka šogad „animāļiem” ir nopietns 10 gadu skaitlis un liela torte, ko dalīt starp metālisko Jevģēniju Rjahovsku (ģitāra), „bītlu” reinkarnāciju Igoru Buliginu (bass), precīzo Sergeju Kivinu (bungas) un, protams, Aleksandriem - trako Zarankinu (taustiņi) un patieso Krasovicki (vokāls).
Kā pieteikts pasākuma reklāmā, vakarā „kopā ar Animal Jazz muzicēs arī Latvijā plaši pazīstamas grupas kā „Rest’Art”, „Screampiece” un „VASABI””. Cik tas plašums, nav zināms, taču pēc sestdienas jau vairāk zināja, ka vasabi Latvijā nav tikai garšviela suši. Kaut kur starp Dmitriju Maļikovu un Dartanjanu ar viņa uzticamajiem draugiem rokgrupu „Vasabi” no Ogres Pāvela Naumova (vokāls) vadībā par musketieriem noturēt bija viegli – bija gan kara rētas, gan apņemšanās. Kā darba, tā arī mūzikas tirgū māksliniekiem ir jāprot vairāk kā viens arods, ar ko veiksmīgi atrādījās Pāvels, sakairinot publiku ar solo bungu spēli – dubults ritms, „Stomp” cienīga enerģija, atraktīvs vakara iesākums publikai, kura bija cienīgā skaitā.
Nerakstīts, bet ir fakts, ka ikkatrā valstī vienmēr ir kādas pasaules zvaigznes mazie līdzinieki. Neminēsim, kurā Latvijas festivālā šogad, iespējams, varētu parādīties angļu elektro-rok-klasikas giganti „Muse”, taču tikmēr tepat pietiekami spēcīgi pēdas min pašmāju „Screampiece”. Tovakar operatorus nolīguši tieši viņi, lai skatītāji sevi varētu meklēt topošajā „live” ierakstā, kādiem „MP” telpas tiek izmantotas visai bieži un pamatoti. Te sātans, te eņģelis savā balsī ir Vitālijs Grebjonkins, brīžiem publikai liekot domāt, vai tik viņā nav iemitinājusies Selīna Diona. Melnie kaķi ar baltajām pēdiņām – stils ik koncertu tiek konservatīvi ieturēts tāpat kā grupas atdeve, kurai ne katrs spēj turēt līdzi, jo basista Ērika Diļeva eksplozijas tovakar pārspēja vien „Animal Jazz” taustiņu Aleksandrs. Pēc tam mēs bijām gatavi kaut kam vairāk...
... taču „kas par daudz, tas par skādi” teiciens bija gluži vietā brīdī, kas uz skatuves iekārtojās latviešu slāviskā alternatīva „Rest’Art”. Spēks ir kardānā un kosmētikā, taču variācija par emo/rock ar pietiekami bālu vokālu aizrāva vien meitenes, kurām tas pats matu lakas vai lūpu krāsas zīmols. Ja šo koncertu skatītos televīzijā, noteikti domātu – kāpēc uz Latviju ieradušies japāņu „emo”? Fonā varēja rādīt „anime”, varbūt tad arī vēlamais efekts tiktu panākts, lai gan publika tovakar nesmādēja neko.
„Tagad mēs uzdziedāsim kādu pavisam jaunu dziesmu,” acīmredzamais smīns Aleksandra balsī rezultējās pūļa inerces spēkā. Nebūt ne jaunā „Cтереолюбовь” no tāda paša nosaukuma albuma pierādīja, cik ļoti mūsu sabiedrībā ir iesakņojusies krievu rokmūzika. Daži vēl paspēja izaugt ar Coju, citi turpina augt arī ar „Animal Jazz” un citiem. „Viss atkarīgs no cilvēka domāšanas, taču es arī saprotu, ka tā ir grūti,” filozofēja Aleksandrs, grozot Pizas tornim līdzīgo mikrofona statīvu un salīdzinot to ar sievieti, kas, atkarībā no redzespunkta, mēdz būt nepareiza vai pareiza. Tieši tādēļ „Animal Jazz” nav meli un nav popkultūra, „Думать дважды” arī ir ne tikai dziesma, bet aicinājums būt dzīves gudrākiem.
Kādēļ Animal Jazz ir uz Latviju būtu jāaicina vēl arī trešo reizi? – maigs un reizē skarbs, bet lielisks vokālais sniegums, inteliģenta muzikālo virzienu simbioze, mākslinieciskais patiesums un slāvu valodas bagātība, kāda latviešiem reti kad piemīt. Atbraucot uz tādu pasaules nostūri kā Latvija, kas ar Krievijas apmēriem tāda uzkodu kūciņa vien ir, mākslinieki ir tie, kas tie ir, jo izlikties nav nedz laika, nedz gribēšanas. „Animal Jazz” ir dumpinieki, romantiskais protests, uzplēsta rēta, sašutums un maigums - „так играй моё стерео. Смотри как ярким огнём горит дорога в рай, мы будем там первыми...”**
* džinsi saplēsti, vasara, trīs strīpas uz kedām zem siltā lietus
**tā spēlē mans stereo, skaties, cik spožā ugunī deg ceļš uz debesīm, mēs tur nokļūsim pirmie
Foto: Vladislavs Punculs
