Sovvaļnīks – kāda ir šī vārda nozīme?
Tas ir mans kārtējais pseidonīms, pavārds, kas nozīmē “Palaidnis”.
No kurienes parādījās Sovvaļnīks, kas iepriekš bija redzamāks kā grupas “Borowa Mc” ģitārists? Dezertēja, lai uzspēlētu ko savādāku un smagāku?
Sovvaļnīks manī iekšā mitinājās jau vairākus gadus, jo pat pirms “Borowa MC”, spēlējot grupā „Slieksnis”, biju sācis pirmos mēģinājumus rakstīt mūziku latgaliešu dzejai. Tālāk nāca “Borowa MC”, kur es atklāju savas muzikālās idejas ar Aigara Runča tekstiem, taču joprojām urdīja doma par atsevišķu dziesmu sacerēšanu ar latgaliešu dzejnieku tekstiem, kuri, manuprāt, ir ļoti dziļi, patiesi un skanīgi. Pie tam nekāda dezertēšana nav notikusi, joprojām darbojos sastāvā un gatavojos dažiem koncertiem, kas notiks pavasarī.
2009. gada ripulis „Supluok”, šķiet, ir 2009. gada melanholiskākais un depresīvākais latviešu roka albums? Kā tulkojas nosaukums?
Nosaukums tulkojas „Blakus”. Par visu, kas blakus man, citiem un pasaulei.
Disks veltīts Marijas Andžānes 100 gadu atcerei, albuma tekstos izmantoti viņas dzejoļi. Kāpēc ne Veidenbaums, Skujiņa, arī šie abi ir traģiski personāži?
Mana draudzene Ilga Šuplinska, redzot to, ka man krājas muzikālais materiāls ar latgaliešu dzejnieku tekstiem, izdomāja, ka mums būtu jāizdod Latvijā unikāls disks, kurš ietvertu gan dziesmas, gan video stāstus par konkrētajiem dzejniekiem, kuru dzeja ir izmantota šajā albumā. Tā tika uzrakstīts projekts par albuma izdošanu, kas būtu veltīts Marijai Andžānei, jo viņai pagājušajā gadā bija 100 gadu jubileja, pie tam man ir vairākas dziesmas ar viņas dzejoļiem un M. Andžāne noteikti ir viena no latgaliešu zināmākajām , veiksmīgākajām un arī idejiski dziļākajām dzejniecēm. Tā, iegūstot sākumlīdzekļus, sākās darbs pie albuma, kurā atradās vieta maniem mīļākajiem 4 latgaliešu dzejniekiem – Marijai Andžānei, Valentīnam Lukaševičam, Oskaram Seikstam un Līgai Rundānei. Un vēl tika izveidoti četri video stāsti par šiem dzejniekiem, kas padara šo disku par savdabīgu visā Latvijā un ļauj to iekļaut arī skolās latgaliešu valodas un literatūras apguves programmās.
Latgaļiešu valoda nenoliedzami skan neierasti un drusku īpatnēji.
Bet ar katru jaunu dziesmu pārliecinos, ka šī valoda skan arvien labāk un labāk, tā ir kā radīta mūzikai.
Kā pats raksturo to, ko spēlē?
Realitātē sanāk, ka spēlēju pop – roku, tomēr noskaņa vedina domāt, ka tas ir melanholiskais roks. Tāpēc domāju, ka labākais apzīmējums varētu būt – melanholiskais roks, kas atklāj ezeru zemes melanholiju.
Un no kurienes nāk iedvesma radīt smagnēju, melodisku, skumju mūziku?
Uz to vedina iekšējais dvēseles stāvoklis, kas manā gadījumā lielākoties ir tik pat smagnējs, skumīgs un depresīvs kā mana mūzika. Otrais iemesls – mūzika, kuru es klausos. Un, treškārt, daba, kas ar savu mainīgumu, skaistumu, neprognozējamību raisa manī sajūtas, kas izpaužas mūzikā. Šie visi trīs elementi dažādās proporcijās arī veido iedvesmu .
Ikdienā tava darba diena ir pasniedzējs Universitātē. Kā tevi uztver – melnās drēbēs, gredzeniem pirkstos, tādu padrūmu tipu?
Gadiem ejot, man liekas, ka cilvēki jau pieraduši pie visa īpatnējā, tāpēc es pat nejūtu, vai studentu uztverē ir kaut kas savādāks vai nē. Arī kolēģi ir pieraduši, līdz ar to es organiski iekļaujos tajā vidē, un galvenais tomēr ir zināšanas, kas nosaka visu attieksmi, tikai tad nāk ārējais.
Žurnālisti ir piesaukuši salīdzinājumu – „metālists ar maigu dvēseli”. Kā pats šo uztvēri?
It kā nedaudz ironisks apzīmējums, bet principā patiess, lai cik arī neparasti un nepierasti metālistu un rokfanu aprindām tas izklausītos.
Ko klausies no vietējiem un ārzemju māksliniekiem?
Tas, protams, ir mans viedoklis, bet domāju, ka tā ir lielai daļai, kamēr pats nenodarbojos ar mūziku, klausījos visu un visam sekoju līdzi, kas notiek uz Latvijas mūzikas skatuves, taču tagad arvien mazāk un mazāk pārzinu, kas notiek. Ja klausos, tad tie ir „Dzelzs vilks”, „Frailty”, „Neglected fields”, „Skyforger”, „Monro” un principā visu, kas skan pa radio, kad to ieslēdzu, tā kā pats kādreiz vadīju diskotēkas, tad neiebilstu pret remiksiem un popmūziku. Ir cilvēki, kas ēd visu – visēdāji, tad es esmu visklausītājs.
No ārzemniekiem pārsvarā klausos roku un metālu, mīļākās grupas ir ļoti pazīstamas „Katatonia”, „In Flames ”, „Dark Tranquility”, „Swallow the sun”, „Opeth”, „Autumnblaze”, „Amorphis”, „Tiamat”, „Shape of despair”, „The Morningside”, principā ļoti daudz mazpazīstamu grupu patīk. Neapšaubāmi nozīmīgu vietu ieņem grupas, kuras klausījos, kad vispār iepazinu metālu – „Metallica”, „Judas Priest”, „Helloween”, „Def Leppard”, „ Guns’ n’ Roses”, Alice Cooper, Ozzy Osbourne u.c.
Ģitāru apguvi pašmācībā vai skolojies?
Man liekas, ka 13-14 gadu vecumā aizgāju uz pulciņu, kur parādīja dažus akordus un kur sešu mēnešu garumā reizi nedēļā bija iespēja stundu kaut ko strinkšķināt. Tie bija pirmsākumi un viss, ar šīm zināšanām operēju arī tagad, lai gan šo to klāt esmu iemācījies pa gadiem, taču vienmēr esmu sapratis, ka labs ģitārists nebūšu, bet kā man dzīve ir pierādījusi, tad, lai gūtu panākumus, ir nepieciešami 30% prasmes un 70% veiksmes, pēc šī principa arī dzīvoju, domājot, ka 30% prasmes man piemīt. Atliek tikai sagaidīt veiksmi.
Ar ko gribētu uzspēlēt kopā uz vienas skatuves?
Patiesībā ar jebkuru labu, profesionālu mākslinieku, jo tā ir bauda. No latviešiem noteikti ar „Skyforger”, „Heaven grey ”, „Dzelzs Vilku” u.c., no ārzemniekiem ar jebkuru no manis klausītām grupām.
Tavs videoklips tika filmēts baznīcā, kas, šķiet, irvecākā tāda koka Latvijā. Kāpēc baznīcā?
Klipa idejas autoram bija doma par baznīcu, tāpēc pabraukājām pa Latgali un atradām šo Bērzgales (Bieržgalis) vienu no vecākajām koka baznīcām Latvijā. Tur arī sajutām tādu auru, kas lika uzreiz saprast, ka tā ir īstā vieta. Gan dziesma, gan ideja ir par sava veida attīrīšanos, kā grēksūdze jauna ceļa sākumā, tāpēc arī baznīcas izmantojums bija likumsakarīgs.
Esi domājis par ko smagāku, atrādīt krietni ņiprākus gabalus? Noteikti tev tādi ir.
Es noteikti gribētu vismaz brīžiem kaut ko smagāku, bet dvēsele un iedvesma vienmēr kaut kā apstājas pie tā vieglākā. Dažas idejas ir, tiešām ceru, ka kādreiz realizēšu. Jo principā metālisti jau ir interesanta publika un vērtētāji, ko es ar prieku izbaudu www.truemetal.lv forumā.
Kā ir ar koncertiem?
Sovvaļnīks bija domāts kā studijas projekts, bet dažu apstākļu dēļ ir sanācis arī uzstāties ne tikai akustiski, līdz ar to pieļauju, ka ar draugu palīdzību arī nospēlēšu kādus koncertus, ja kāds aicinās. Ja viss izdosies labi, kāpēc gan nē – koncerti ir neatņemama rock’n’roll dzīves veida sastāvdaļa.
Ikdienā runā latgaļu vai latviešu valodā?
Kā kurā vietā un skatoties ar ko. Principā tie, kas ikdienā runā latgaliski, ar tiem runāju latgaliski, it sevišķi laukos ar lauku cilvēkiem, savukārt, ar tiem, kas latviski – latviski.
Moskvičs – tavs pārvietošanās līdzeklis, kāpec ne golfs vai mazais bmw?
Moskvičs (Zilais džipiņš) – tā ir pirmā mašīna, kura tika nopirkta pilnīga jauna un pie kuras stūres es sēdos, tā arī pieradu un iemīlēju , ka arī tagad neatsakos braukt, jo kopā ir bijuši neskaitāmi piedzīvojumi, braucieni pa visu Latviju koncertos utt. Tas ir kaut kas savs, neatņemams, pierasts un vajadzīgs.
Kur ieteiksi meklēt labus instrumentus?
Grūti teikt, pats pirku ģitāru Upīša pasāžā, veikalā, kur strādāja Čikijs no DFE, bet nosaukumu veikalam neatceros, jo tur bija trīs veikali, jebkurā gadījumā tur patika. Tagad pieļauju, ka meklētu ar interneta starpniecību ārzemēs.
Kur meklētu labus mūziķus?
Lielāko daļu meklētu Rīgā, lai gan arī mazpilsētās ir mūziķi, kas tikai gaida iespēju tikt kādā sastāvā.
Kas ir tavi pēdējie iegādātie CD vai lejupielādētie albumi?
Lejuplādēju ļoti daudz, klausos un labākos atzīmēju un tad mēģinu dabūt oriģinālos, licenzētos utt. Jau vairākus gadus sadarbojos ar Krievijas firmu, kas izplata licenzētos diskus (agrāk Rīgā vairākās vietās varēja nopirkt, tagad nezinu, jo saistos ar Krieviju pa tiešo), esmu sācis arī no Nuclear blast pasūtīt, šo to nopērku arī Vācijā, jo pēdējos gadus braukāju uz Wacken Open Air. Pēdējie pirkumi ir „Opeth”, Alice Cooper, At the gates, kā arī mani jaunie varoņi „Insomnium”.
Biji vienīgais Baltijas valstu pārstāvis starptautiskam mazākumtautību dziesmu konkursam “Liet International 2009” Nīderlandē. Kas tas tāds bija un kā tevi uzņēma?
Kā saka paši festivāla organizētāji, tad tā ir sava veida Eirovīzija mazajām jeb mazākumtautību valodām. Festivāls notiek katru gadu. Divus gadus sūtīju “Borowa MC” dziesmas, bet mūs neizvēlējās, atmeta ar roku. Tad, pagājušajā gadā dzēšot vecos epastus (reizi gadā mēģinu to darīt), pēkšņi pamanīju vecu epastu no Holandes ar kārtējo aicinājumu sūtīt dziesmu, tā kā tikko biju ierakstījis „Pats sevī dzīvs”, kas bija pirmais singls no albuma, tad nolēmu aizsūtīt šo dziesmu. Pašās jūnija beigās dažas dienas pirms albuma prezentācijas saņēmu apstiprinājumu, ka esmu iekļuvis 11 dziesmu skaitā, kas piedalīsies finālā Holandē. Tur kā jebkuru muzikantu uzņēma labi, pabiju skolā, kur māca trīs valodās, parunāju un spēlēju arī bērniem, tas laikam bija pat tāds aizkustinošākais pasākums. Pats festivāls tomēr prasītu labāku organizāciju, jo it kā jau viss notika, filmēšanas, intervijas utt. (tikko saņēmu video materiālu no festivāla organizētājiem), bet bija pietiekami daudz sīkumu, kas nedaudz kaitināja. Šis festivāls ir cēlonis dažām nozīmīgām lietām, kuras iespējams būs novērtējamas nākotnē. Pirmkārt, kā jau minēju, tad Sovvaļnīks savā būtībā ir domāts kā studijas projekts, taču šī it kā piespiedu uzstāšanās festivālā radīja aizdomas par to, ka varētu pamēģināt sniegt arī kādu koncertu. Otrkārt, pirmo reizi uzstājoties ar dzīvo sastāvu, mēģināju sajust to auru, kas valda tad, kad es stāvu skatuves centrā, jo visās grupās, kurās esmu spēlējis, esmu bijis malā. Es nevaru pateikt, ka es būtu sajūsmā par šo iespēju, bet jebkurā gadījumā tā ir jauna un interesanta pieredze.
Festivālā galu galā tika nominētas pirmās piecas vietas, lai neaizvainotu pārējos, kas nav iekļuvuši pirmajā pieciniekā un neliktu viņiem pārdzīvot par pēdējo vai iepriekšpēdējo vietu.
Jebkurā gadījumā sadarbība ar šajā jomā turpinās, jo aprīļa vidū atbrauks Zviedrijas pārstāvji uz Latviju, lai turpinātu iepazīšanos ar mūsu grupu, mūziku, būs atkal filmēšanas un intervijas.
Tavs albuma producents Gints Stankevičs vairāk zināms kā pop mūzikas producents, kāpēc tieši ar viņu sastrādājāties?
Te ir tā problēma, ka kopš “Borowa MC” laikiem pieradu strādāt pie mūzikas ieraksta viens kopā ar producentu un skaņu režisoru, jo dzīvā sastāva kā tāda nebija. Otro un trešo Borowas albumu ierakstījām pie Ginta, kur vairs nebija jāuztraucas par sastāva iztrūkumu. Tā kā Sovvaļnīks domāja tikai ierakstīt albumu, tad izvēlējos ceļu, kur nebūtu jālauza galva par bungām, basu un taustiņiem, tas ir pirmkārt. Otrkārt, Gints ar interesi uztvēra šo darbu, jo arī viņam nāca klāt jauna pieredze veidojot šo melanholiju, ko viņš uzskata par tipisku manu iezīmi.
Muzikāli neiederies ne pop mūzikas, ne īsti metal skatuvē, iespējams, piederība būtu roka skatuvē, bet tur, šķiet, masīvi ignorē latgaļu valodu. Kā ir?
Man jau liekas, ka kopumā visur ignorē latgaliešu valodu. Tāda sajūta, ka gabalam jābūt divreiz spēcīgākam par latviešu gabaliem, lai tas tiktu novērtēts, jo viena reize tiks noņemta par valodu. Nevaru neko teikt par citām reģionālajām raidstacijām, jo nedzirdu, vai viņi atskaņo vai nē, bet no Rīgas stacijām paldies saku LATVIEŠU RADIO, kur vismaz ir iespēja tikt apraidē.
Albumam ir kopēja koncepcija vai katra dziesma ir par ko citu?
Principā kopējo koncepciju raksturo nosaukums „Sūpluok”, par visām lietām, kas ir apkārt un par to, kā šajā visā lietu, notikumu, melu daudzumā palikt dzīvam, kā palikt pašam, īstam, godīgam, patiesam.
Piektā dziesma albumā „Laiks Vysys Izaicynoj” – smagākais un ņiprākais gabals, par ko tas ir?
Šis gabals ir par mūsu metaforisko cīņu ar laiku, par vēlmju un iegribu saskaņošanu ar mūsu iespējām, par pacelšanos pāri laikam.
Kādas ir cilvēku atsauksmes par albumu?
Šajā sakāra varu teikt, ka pozitīvas, jo bija savs desmits fanu, kas šādu albumu gaidīja jau sen. Citi dzirdēja pirmo reizi un novērtēja labi. Interesantākais ir tas, ka principā albumā nav neviena izteikta hīta, jo katrs, kas rakstīja savu atzinumu par albumu, norādīja savu dziesmu, nebija tā, ka visi teiktu, jā - šis gabals labs un pārējie nu tā. Man tieši tas arī priecē, jo tas liecina par sava veida vienmērīgumu, kas man laikam pat bija svarīgāks nekā viena hīta albums. Tas apliecina visu dziesmu nozīmīgumu.
Kā labāk skan – akustiski vai ar pilnu backline?
Katrā veidā ir savi plusi. Akustiski vairāk var atklāt noskaņu. Bet pilnā sastāvā ir lielāks enerģijas lādiņš, es laikam priekšroku dodu pilnam skanējumam.
http://www.draugiem.lv/sovvalniks
