Dziesminieki kalpo tautai, taču „Artelī” 9. martā šī koncertu sērija, kā norāda ne-krīzes biļešu cenas, ir izmeklētai publikai, jo ne katru jau sārtā svētbirzī laidīsi. Nekādā smalkā uzvalkā, bet baltās drānās gan, svinīgo vakaru iesākot, Meža tēvs kā pie altāra sāka ar pārpasaulīgiem ērģeļu vārdiem. Cik gan sākumā ironiski tas rādījās - šī netveramā Sīmaņa dziesmu vācele tik laicīgā ietvarā, kur pie galdiņiem kāds vēl pagūst uzkost vakara smalkmaizīti. Taču vai patiesā pilnība nav meklējama tieši kontrastos?
„Šis instruments ir mazliet cita pasaule,” pēc ērģeļu baigā, svinīgā rekviēma tiek noglāstīta ģitāra. Tikmēr ap Haraldu ik pa vienam piepulcējas viņa meža gariņi – Zane ar Ievu pamīšos sadziedoties, Matīss piebungojot ritmu, Andris ar kontrabasu un Ilze ar divpadsmit dzidrām stīgām. Mūziķi tagad mēdz biedroties ģimenēs, jo tad kurš zina, kādus brīnumus var radīt.
Pārfrāzēt Sīmani ir tāpat kā aranžēt tautasdziesmas. Dažbrīd varētu pat apzvērēt, ka šis vīrs ir Baza Lūrmana iedomu tēls Maharadžas galmā ar cītaru rokās. Indiešu kanoni latviešu mēlē kā delikatese, vēl brīdis un Sīmanis mūs no svētbirzs izvilina Gangas krastā. Bet vai te pēkšņi arīdzan neierunājās alkas pēc kārtīgas rokoperas? Vai Sīmanis nespētu mēroties ar pašu Niku Matvejevu, un Arvīda Ulmes dzeja daudznozīmībā ar Māras Zālītes libretiem:
„Tai nestundā, kad melni meli kā ložņas indīgas,
kā dēles ap mani pulcējas,
es tevi piesaucu, lai svētīts mirklis šis,
mans patvērums kļūst atkal gaismas pils.” („Ar tevi vien”)
Sīmaņa balss amplitūda kā augstumā, tā platumā ir kā varens ozols auglīgā zemē. Tā saknes ir stingras pamatos, bet galotne - vijīga atzaros. Haralds ir dziesminieks, kurš tiecas saglabāt to dziesmas un cilvēciskās saskarsmes formu, kas mūsdienu sabiedrībai, kā reiz izteicies, datoru laikmetā ir teju gājusi zudībā.
Vakarā muzicēja: Haralds Sīmanis - balss, ērģeles, ģitāra, Zane Smite – balss, Ieva Akuratere – balss, Matīss Akuraters – perkusijas, Andris Grunte – kontrabass, Ilze Grunte - ģitāra.
Foto: Kārlis Bergs
