Diez cik daudziem radās cerība ieraudzīt diženo Lūku Kresvellu (Luke Creswell) vai Stīvu Maknikolasu (Steve McNicolas) nostājamies uz Kongresu nama dēļiem Rīgā 9. martā. Kā zināms, šie divi cilvēki aizsāka sākotnēji ar neko vairāk kā ar vienu vai pāris Heineken un Coca-Cola reklāmām slaveno projektu, līdz tas izauga tik spoži un tik spīdoši, ka šobrīd pasaulē šo ritmikas, izcilas bungošanas spējas un arī savdabīga bezvārdu (jāsaka, pat izsmalcināta) humora performanci apmeklē simtiem tūkstošu cilvēku. Kādēļ gan nav cerību? Jo viss aizsākās tālajā 1980. gadu sākumā. Tas nozīmē, ka šobrīd abi džentlmeņi no Braitonas dejošanai ir krietni godājamā vecumā. Nav ziņu par Stīvu, taču Lūks vienmēr bijis trupas galva un superzvaigzne, kas izpaudās arī 2007. gada koncertos. Šogad ir piesaistīti vairāki jauni cilvēki, līdz ar to arī jaunas idejas un papildspēki. Tas nozīmē ka, kamēr STOMP ideja būs aktuāla, šī programma nekad nepazudīs no zemes virsas.
Kādēļ septiņi ritmi un vēl viens? - Uz skatuves dīvainā vecas darbnīcas vai automehāniķu noliktavas ieskāvienā darbojās astoņi dejotāji, bungotāji un arī jokdari. Tikai viens no tiem pamanījās gan haltūrēt, gan nepakļauties galvenā “stampātāja” iegribām un ļoti bieži sasmīdināt mazos skatītājus ar savām diezgan neveiklajām, bet izsmalcinātajām manierēm un uzvedību. Tas, ka uz pasākumu par velti drīkstēja ņemt bērnus līdz sešu gadu vecumam, iespējams, radīja ļoti jauku un aktīvu gaisotni, jo, neskatoties uz skaļajiem pieaugušajiem, vislielākie smējēji bija tieši mazie cilvēciņi.
Pati uzstāšanās programma būtiski netika mainīta. Vēl aizvien saglabātas vecās labās slotas, spaiņu trobelēšana, basketa bumbas, koka nūjas, grabināmā un bungojamā klinškāpēju sienas “plātsmaize” un, protams, pats galvenais – leģendārā atkritumu un visādu citu mucu un to piederumu dauzīšana un sadauzīšana, tiesa, apstrādātās, citādākās un nedaudz pārveidotās versijās. Kā jau “barvedim” pienākas, trupas galvenais vīrs paspēja sniegt pāris solo performances, pārsvarā ar “hit'n'clap” tehniku (ķermeņa izmantošana plaukšķināšanai un skaņu radīšanai klapējot) Pārējie varēja atļauties mazus skečiņus atpūtas periodos. - Vieni mēģināja no maisa izvilkt dažnedažādus, pavisam vienkāršus, taču labi skanošus priekšmetus, piemēram, lielās kolas glāzes, papīra turziņas un citus krāmus, turpretī otri centās uzjautrināt skatītājus, izspēlējot negausīgu un ļoti bērnišķīga rakstura (taču debešķīgu) skeču par to, kas notiek, kad cilvēka iztēle nonāk saskarsmē ar avīzēm un ar ko tas viss beidzas. Programmu pildīja nedaudz akrobātisku triku, nedaudz ironijas ar skaistu un atsvaidzinošu ūdens pielietošanas performanci pārnēsājamajās izlietnēs, kā arī ar bērnus visvairāk “sabojājušo” uzstāšanās daļu, kur aktieri uz skatuves iemāca, kā eleganti un gaumīgi lauzt krēslus. Nu vismaz skolu personāli zinās, kurš būs vainīgs pie salauztās mēbeles.
Neticami dinamiskajā, aptuveni pusotru stundu garajā programmā performancē tika iesaistīta arī publika, pārsvarā vien ar ritmiskām plaukšķināšanām un kāju piesitieniem. Uz skatuves, izņemot pāris izsaucienus, iespējams, aizstājot tos ar sasveicināšanos, netika pateikts neviens pats vārds. Pārsvarā runāja skaņa, apskaužami sinhronas un asinhronas ritmikas paraugi un visiem saprotama zīmju valoda un mīmika. Protams, kā vienmēr tika salauzta viena slota, kas pēdējo gadu šovu laikā, šķiet, notiek jau speciālos nolūkos. Un apmeklētāji vien skatās un skatās, un pat neliekas, ka šis šovs mēģinātu kaut kā noslēgties. Domas asums ir iestatīts, un STOMP uzstāšanās norāda tikai uz to, ka cilvēks sastāv no ķermeņa, prāta un ritma. Skečs pēc skeča, ritmika pēc ritmikas ar mainīgiem tempiem, versijām un pat notīm, jo šovā tiek izmantotas arī tembrāli precīzi sagrieztas gumijas caurules, kā arī jau pazīstamo trauku lēna atbrīvošana no ūdens, kas rada toņus.
Un tieši tāpat kā sākusies, izrāde ar izplānotu izskaņu noslēdzās, radot gredzenveida kompozīciju. Šķiet, arī STOMP ir sapratuši, ka, ja cilvēku enerģija būtu neizsmeļama, viņi performanci varētu atkārtot un atkārtot, tieši tik ilgi, kamēr pašiem aptrūktos iztēles un publikai beigtos pacietība. Taču izrādes beigas nenozīmē noslēgumu pilnīgi visam. Skatītāji, dodoties mājās, bieži vien visai redzami vēl nespēj nomierināties, un tāpat kā viņu pašu bērni, satriecošā pasaules ritmu sajaukuma dēļ, vēl paspēj nobungot kājas pret zemi, durvju rokturiem vai arī ģērbtuvju numuriņiem.
Foto: Anrijs Požarskis
