Šķiet, kā ļoti zīmīgu un nepārprotamu brīdinājumu “Mona De Bo” pirms ieejas klausītājiem piedāvāja ausu aizbāžņus, un ne velti nesen notikušajā intervijā ar Rubeni viņš nepārprotami un strikti pieminēja drone ambient metal ansambli “Sunn 0)))” kā vienu no jaunā ieraksta iedvesmotājiem. Zinātājiem vai arī tiem, kuri nebija dzirdējuši jauno materiālu versijas pāris koncertos pagājušajā gadā, taču vēlējās pārbaudīt, kā tad tas viss varētu izklausīties (un būtu gatavi uz visu), piektdienas vakars neradīja problēmas, daži pat tīri normāli atklāja, kā jādejo pie šāda veida mūzikas. Tiem, kuri domāja, ka abi Edgari (Rubenis un Eihmanis) turpinās eksperimentēšanu ar dažnedažādiem ritmikas un aritmikas elementiem, psihodēliskām ģitāras skaņām un daudz pārnaturāliem tekstiem, taču saglabājot šo jautrības un draiskulības efektu, vēlāk cieši maldījās un, iespējams, nožēloja. It sevišķi arī tāpēc, ka ierakstā “Nenokavē, šīs ir spēles ar tevi” izklausās vairāk kā piemīlīgi.
Koncertu iesāka apvienība “100 baltas dvēseles”, kuri gan nebija 100, taču vairāk par pusduci gan. Lieki ir piebilst, ka visus viņu vārdus pieminēt būtu diezgan gari, taču var piezīmēt, ka pie taustiņiem atradās Monas izbijusī taustiņinstrumentāliste Anete Stuce un vēl aizvien galveno vakara mākslinieku ģitārists Dāvis Būrmeistars. Pirmajā dziesmā uzstāšanās tika papildināta ar nelielu pārsteigumu – bungu vietā uz balkona atradās trīs stepa dejotājas no apvienības “Soul Tap”, kas vēlāk izrādījās arī meiteņu vienīgais priekšnesums. “100 baltas dvēseles” kā vienmēr savu spēli pārkrāsoja ar dažādu taustiņu, perkusiju, ģitāru un balss elementiem, taču visa uzstāšanās kopumā izklausījās diezgan vārga. Bet ne jau izpildījuma dēļ. Pie vainas laikam ir pasākuma skaņotājs, jo visa skaņu sistēma bija pielāgota lielākai pretestībai un slodzei, izcili piemēroti “Mona De Bo” uznācienam, bet ne šim astoņniekam. Tāpēc mirklī, kad visi centās klusi un mīlīgi iedziedāt vārdus mikrofonos, tādas vieglas vēsmas vien sanāca.
Edgari Rubenis un Eihmanis, jau pieminētais Būrmeistars, pūtēji Kaspars Majors un Raitis Rozentāls, kā arī taustiņnieks Pauls Grīnhofs uz skatuves uzkāpa tā kautri un ar vairākiem etapiem. Taču, kad katra daļa no Monas saslēdzās kopā, no skaļruņiem izlauzās tāda skaņa, kuras dēļ viņus tik tiešam jānosauc par vienīgajiem drone mūzikas pārstāvjiem Latvijā. Pārdozēta rezonance (visa koncerta garumā), spēcīgas atmosfēriskas un dziļas skaņas, kas apvilktas ar melodijas ādām, atkal rezonance un tik augsta rakstura trokšņa radītās vibrācijas, ka no tām sāk trīsēt ķermenis un visiesvārstāmākā vieta – krūškurvis. Brīžiem jau pieminētās overdrive un rezonances apvienošanas dēļ no muzikālā mutuļa izlaužas tik spalgas švīkas, ka sāk sāpēt ausu bungādiņas, basģitāras vietā tiek lietotas šāda pat zemuma ērģeļu skaņas, tāpat arī klasiska hārdroka dzimšanas laikā lietotās tonalitātes. Tur, lūk, noder arī ausu aizbāžamie, taču nez vai īsts izbaudītājs tos kādreiz ir lietojis vai lietos. Jo tas ir tāpat kā ēst ar aizvērtu muti – it kā pieņemts un pieklājīgi, taču vairs negaršo tik labi.
Pirmajā reizē Rubenis pie mikrofona pieķērās, lai pavēstītu, ka dziesma, kas skanēs nākošā ir “Viņi aiziet saulē” - albuma pirmais skaņdarbs. Un arī gandrīz pats īsākais, kaut gan dzīvajā tas viss tiek pavilkts garām. Tieši šīs melodijas laikā nokristalizējās aptuvenā definīcija mūsdienīgās un dalībnieku skaitā bagātākās “Mona De Bo” skanējumam. Nenoliedzami “in general” grupa skan kā jau pieminētie “Sunn 0)))”, ļoti zemu, dārdoši un pārsvarā manevrējot pa horizontālu skaņu plašumiem un rezonējošiem grūdieniem, šad tad attaisnojas arī Edgara Rubeņa neformālā kļička “latviešu Džimmijs Hendrikss”. Taču viss priekšnesums ļoti salīmējas kopā ar “Pink Foyd” šķietami nebeidzamajiem koncertiem vai arī ar viņu pirmsākumiem psihodēliskā un kosmiskā roka skatuvē sešdesmito beigās. “Nenokavē, šīs ir spēles ar tevi” pārliecinoši rada asociācijas ar nu jau laikmetīgo 1969. gada “Ummagumma” vai arī skaņdarbu no septiņdesmitā gada ieraksta– “Atomic Heart Mother”. Tas būtiski norāda pašu “Mona De Bo” lielo muzikālo un intelektuālo bagāžu (atzīstot, ka “Pink Floyd” pirms leģendārā “The Dark Side of the Moon” 1973. gadā nebūt nebija tik populāri, kā viņus mēdz uzskatīt tagad) un vēlmi reanimēt sen aizmirstas, bet izcilas un klasiskas vērtības. Tiesa, piecdesmit gadus atpakaļ skaņu aparatūras un tehnoloģijas neļāva radīt skaņu, ar kuru varētu mēģināt nolīdzināt Rīgā esošos graustus vai vērst to kā masu iznīcināšanas līdzekli.
Vēl pa vidu atskanēja Monas “popdziesma” “Vēstījums”, kur Rubenis šoreiz nepiespieda sevi nospēlēt solo kopā ar pūtējiem, tāpēc viss dārdošais smagums bija jāpavelk Rozentālam un Majoram, un kā pēdējo skaņdarbu ansamblis nospēlēja “Lielo koku ēnā”. Noslēdzošo plates divdesmit minūšu dziesma satrieca un nogurdināja tik ļoti, ka dažs labs spēka izsīkumā palika guļam turpat Spīķeru koncertzāles stūrītī. Iespējams, vainojams arī kāds cits apstāklis, bet tas jau nu labāk zināms būs personiski. Noteikti, ka šī mūzika nekad nekļūs par topu dominanti un neaizstās, piemēram, “Metallica” vai jau pieminētās ikonas “Pink Floyd”, taču kā ļoti spēcīgs ieguldījums visaptverošās mūzikas pasaulē un tieši Latvijā “Mona De Bo” ir pārsteiguši ar ļoti lielu dāvanu.
Foto: Anrijs Požarskis
