Kristaps Pētersons strādā pie jauna elektroakustiska stāsta

Jaunā stāsta sastāvdaļas būs japāņu haikas, Kirila Burlova deja, videomākslinieka Elvisa Zanta videoprojekcijas, kā arī Jēkaba Nīmaņa, Edgara Raginska un Kristapa Pētersona mūzika īpašā Kristapa Pētersona aranžijā. Līdzīgi kā elektroakustiskajā stāstā Ugunszīme, kas tika pirmatskaņots Cēsu mākslas festivālā 2009, arī šeit Kristaps visu mūziku veido kā vienotu miniatūru ciklu. Un tāpat kā “Ugunszīmē” arī šeit sadarbojas ar lielisko skaņu mākslinieku Dj Krii.

Līdzās nosauktajiem māksliniekiem šo stāstu stāstīs izcilais ansamblis “Altera veritas” (flauta, akordeons un divas kokles), saksofonists ārpus konkurences – Oskars Petrauskis un lieliskā Liene Kļava (elektriskā vijole).

No 17. marta biļetes pieejamas „Biļešu paradīzes” kasēs un www.bilešuparadize.lv

Kristaps Pētersons par izrādi: „”Vieglums” ir stāsts par cilvēku, kuru moka bezmiegs, tādēļ viņš klejo pa savu lauku māju apkārtni nekurienes vidū. Lai arī viņa domu psiholoģiskā situācija ir nevienkārša, tajā nav nekā mokoša – viņu fascinē dabas ārkārtējais skaistums. Muzikālā ziņā mans līdzeklis ir smalkums, lai materializētu to vieglo teju bezsvara stāvokļa sajūtu, kāda rodas, kad tev nekas nav jādara un tu vari vienkārši būt vasarā.”

Kirils Burlovs saka: „Mans varonis ir iestidzis dzīves lokos ar to uzplaiksnījumiem un satumsumiem. Viņš saldkārē sapņo par nolemtību un tiecas uz to, kā uz ko līdz šim neizdibinātu. Atklāsmes brīžos viņš tīšuprāt paklūp un, apmaldījies pārdomu mežā, sāk šaubīties par pasaules radīšanas mērķi, līdz traģiska gala nojausmā cerība uz risinājumu gaist.

Savā priekšnesumā mēģināšu atainot cilvēka virzību pa dzīves līkločiem un galvenokārt virzību nekurienē. Mans varonis klūp, apstājas, rod attaisnojumu savam kūtrumam, kā arī dzinuli ceļa turpināšanai. Šo cilvēku moka nolemtība, viņš sirgst ar nihilismu, dzīves noliegšanu un bailēm no nenoteiktības. Vai viņa ceļš būs „viegls” – nav zināms. Visticamāk, tas nebūs tik „viegls”, lai viņš to spētu ietērpt vārdos.”

Par Elvi un video: šeit videoprojekcijai netiek piešķirta tradionāli ilustratīvā funkcija – video kļūst par papildu instrumentu gan ar pavadošo, gan solo izpausmi. Elvi videojomā vienmēr interesējuši mazie mirkļi pavisam parastā sadzīvē, pavisam sīki "mikronaratīvi", kuri kopā veido drīzāk noskaņu paleti nekā dramatisku naratīvu – videocilpas milisekunžu garumā, nejauši uzņemti kadri... Kontrastējot ar mūzikas pludlīnijām, video saspēle ar mūziķu instrumentos izdzīvoto stāstu veidos sinerģiju ar solista horeogrāfiju.