Francijas džeza dienu ietvaros Malik Mezzadrī koncerts

Bet nost ar snobismu, atdzīšos, es jutos bezgala slikti. Domāju, ka vienu brīdi nogāzīšos lejā un sašķaidīšu kādam „francim” galvu, bet mūzika mani dziedēja, sekojiet man?

Mūziķi bezgala franciski. Pie „siņķika” eņģeļgalviņa, tā kā Ļeņins jaunībā. Solists Maliks Mezzadrī, šokolādīte ar eņģeļmelniem matiņiem, bet bezgala jauku seju un krekliņu ar kung – fu cīkstoni. Saksofonists arābs ar nodzītu galvu. Multiinsrumentāliste tipiska francūziete, līku degunu un realitāte, nevis mīts par franču sievieti. Buņģieris, sprogainītis, tipisks Bordo vīna dzērājs.

Bet ne jau vizuālais lika šos „meža dīvainīšus” iemīlēt, bet gan to izcilā muzicēšana. Tas nav jums „popsis”, kur pliki dibeni sakairina jūsu „cāļa smadzenes” bet gan dvēselīte, kā dimanta oliņa, atdara jūsu sirsniņas. Lai gan par atnākušajām „blondīnēm” bija dažbrīd jāšaubās. Publika bija šaušalīga, tā aplaudēja, kad vien pati vēlējās. Mūziķi spēlēja nonstopā, jo katra dziesma pārplūda nākamajā. Bet sēnilajai publikai daudz kas bija nesaprotams, tā pat kā katru gadu paliek skumjāk par operas apmeklējumu, kur publika aplaudē pēc katras partitūras un drošvien gribētu, lai solisti vēl viņiem paklanās.
Trulums aug augumā un dzimst arvien jauni „dārzeņi”.

Dievs pāršķel padebešus un atveras pasaule, tāda kāda viņa ir patiesībā. Atvelc savu rāvējslēdzēju pār savām acīm. Zelta mūris tiek apmirdzēts ar tūkstoš saulēm. Un milzu ēnas kustās pret Aulas griestiem, pat baisi, tās ir kustīgākas nekā mūziķi uz skatuves.

Flautas solo ir bezgala spēcīgs un pēkšņais svilpiens mani pārsteidz ne mazāks, tā vien šķiet, ka tas nenāk no skatuves, bet gan kāds ir uzlīdis uz balkona. No mūziķiem paceļas skaņas virpulis, kurš ierauj mūs bezgalīgā ceļojumā. Pavēroju skatītājus, tie daudzi apātiski krata galvas vai vienkārši ir aizvēruši acis un atrodas jau pavisam citur.

Dominē tumšie toņi, bet te mums nav kā ar dūri pa pieri ... sociālās problēmas, rasisms, karš Irākā. Nē, nē, te ir melanholija, skumjas pašas par sevi, skaistas, intensīvas, bet bezgala draudzīgas.

Maliks Mezzadrī manipulē ar savu balsi. Izteiktie vārdi ir tikai neko nenozīmējošu skaņu virknējums, bet kuri pasaka daudz vairāk kā verbāli artikulētas skaņas. Nevar būt runas par valodas barjeru, mēs tevi saprotam.

Mūzika ir bezgala mainīga. Te jau tā nonāk līdz etniskiem viduslaiku franču šansoniem un jau nākamajā brīdī aizlec līdz triphopam, jau labi ir saklausāms bīts, var laist dejā. Spēle un šī ekstāze turpinās vairāk kā stundu.

Nobeigumā mūziķi kautrīgi paklanās un dodas prom, vēl, protams, pasakot ko franciski. Tas mani vienmēr ir fascinējis frančos, viņi joprojām tic, ka visi viņus saprot, es domāju, verbāli.

Pie garderobes apskatu publika - arhibīskaps Vanags, Francijas vēstnieks, tantiņas. Diez, kuri tad bija tie neaudzinātie plakšķinātāji?