Mēdz uzskatīt, ka otrajiem albumiem ir grūti - tie vienmēr tiks salīdzināti ar pirmo, debijas ierakstu. Vai arī jūsu albumi varētu tikt salīdzināti vai tomēr pietiekami daudz laika starp abiem ierakstiem ir pagājis?
Didzis: Es domāju, ka noteikti tiks salīdzināts – gan satura, gan kvalitātes un citos kritērijos. Cilvēkiem (latviešiem) patīk salīdzināt.
Ritvars: Mums pašiem liekas, ka šis ir krietni labāks, gan saturiski, gan muzikāli.
Didzis: Jā, nesalīdzināmi. Esam daudz ko mācījušie no pirmās plates. Un mēģinājuši nepieļaut iepriekšējās kļūdas. Varam likt roku uz sirds, ka šis būs labāks.
Kādas būtu debijas albuma kļūdas?
Didzis: Ieraksta izpildījums - kā jāskan bungām, kā jāskan basam un citiem instrumentiem. Kā kopā panākt ne tik "izlaizītu" ierakstu, kāds bija pirmais. Lai paliktu tas dzīvais „grūvs”, ko daudzas grupas pazaudē, nemākulīgi ierakstoties.
Kas jums palīdzēja ierakstīties?
Didzis: Palīdzēja daudzas gudras galvas un arī paši sev palīdzējām, interesējoties, kā panākt tādu skaņu, kādu vēlamies. Katrs no mums ir iedomājies to "ideālo" skaņu savādāku. Protams, jāsaka paldies „Hodila Records”, kas saglabāja pacietību, jo mums albuma ieraksts negāja tik viegli un raiti, kā bijām plānojuši, bet beigu beigās produkts ir gatavs un ir labs.
Ritvars: Lomiks un Artūrs no „Hodila Records” palīdzēja. Tieši ar ierakstu daudziem prasījām padomu, arī grupai „Mofo”. Ar dizainu palīdzēja Roberts Galviņš ar draudzeni Inesi. Neatkarīgais izdevējs „SKYR” mūs daudz atbalstīja, lai produktam būtu iespēja tapt.
Kā notiek grupas "Židrūns" brainstorming, jo Didzis minēja, ka jūs katrs skaņu iedomājieties citādāku?
Didzis: Nu tas jau nav tikai ar skaņām, bet gan ar visu - albuma vāciņa dizainu, dziesmu kārtību.
Ritvars: Viss pārsvarā notiek spontāni. Katrs to iedomājas savādāk, un kopā rodas "kaut kas", kas šķiet diezgan unikāls Latvijas mūzikas skatuvei.
Tad viens sāk ar ideju, ko pārējie apaudzē?
Didzis: Notiek dažādi. Bieži vien ir tā, ka jau aizsākta ideja pēkšņi kādam liekas nepieņemama, un viss tiek radīts no jauna. Vai sen aizmirsta doma pēkšņi kļūst aktuāla. Bet pārsvarā notiek tā, ka viens ir idejas autors, bet pārējie viņa ideju papildina, cik mācēdami, vai gluži otrādi, cik nemācēdami.
Ritvars: Jā, un ne vienmēr viss uzreiz skan. Ir tā, ka dažreiz dziesma top trīs stundās. dažreiz mēnešiem ilgi.
Tad varētu teikt, ka, esot vienam no grupas "Židrūns", ir jābūt apveltītam ar labu pacietības devu?
Didzis: Jā, noteikti!
Ritvars: Parasti viss notiek demokrātiski. Ja kāds nepavisam negrib piekāpties tad metam ideju pie malas - izmantošanai tālākā attīstībā vēlāk.
Didzis: Protams, katrs no mums mēģina savu ideju nostādīt kā galveno un neaizstājamo, taču vienmēr mēģinām pielāgoties arī citiem.
Cik ilgā laikā tapa jaunais albums?
Didzis: Albums tapa ilgā laikā. Dažas dziesmas varēja būt dzirdamas jau pirmajā platē. Laika posmā no albuma ierakstīšanas līdz izdošanai bijām daudz ko radījuši. Tā kā „Dzeltenbaltdzeltenais” cilvēki dzirdēs gan jau pazīstamas, gan vēl nespēlētas dziesmas, glabātas līdz atklāšanai. Albums tapa nepilnos divos gados.
Grupas pastāvēšanas laikā jums ir izveidojusies stabila klausītāju kopa. Lasīju draugiem.lv profilā, ka tiek ļoti diskutēts par jūsu stilistisko piederību. Vai jūtiet no viņu puses kādas cerības, saistībā ar jūsu mūziku?
Didzis: Protams, ir iepriecinoši, ka ir klausītāji, kuriem patīk mūsu radītais. Diskutēt par stilistisko piederību var, taču domāju, ka tam nav liela nozīme.
Ritvars: Stilam nav nozīmes! Mēs nekad neesam sevi iegrožojuši nekādos rāmjos - varbūt tāpēc arī mēs patīkam vairākiem cilvēkiem, jo katrs var kaut ko sev atrast. Patiesībā jau spēlējam sev un klausītājs pats mūs atrod. Mēs ar savu mūziku neuzbāžamies.
Didzis: Spēlējam to, kas liekas „grūvīgs” mums pašiem.
Patiesībā par "Židrūnu" labus vārdus ļoti bieži dzird arī no citiem mūziķiem, tā sacīt jūsu kolēģiem. Kā ir jaunajā albumā, varbūt ir kādi viesmākslinieki?
Ritvars: Dziesmā „Inga mūžamziedošā” piedalās cilvēki no kora „Kamēr”, vairāk viesmākslinieku nav. Bet kā jau minēju, esam prasījuši padomus citiem mūziķiem, kā dabūt vienu vai otru efektu ieraksta laikā.
Tad ar kolēģiem sanāk tādas praktiskas dabas konsultācijas?
Didzis: Jā, viņi mums ir daudz palīdzējuši, nav skopojušies ar informāciju. Tas nenotiek, speciāli meklējot, bet visbiežāk, vienkārši satiekoties un aprunājoties.
Kas ir albuma idejiskā bāze?
Didzis: „Deltenbaltdzeltens” – domāju, ar to ir daudz kas pateikts.
Dzeltenā prese Latvijā esot vispirktākā...
Ritvars: Nu, re - vēl viena sasaiste!
Didzis: Nosmejos. „Židrūns” ir un paliek mūsu - dziesmu izpildītāju ideju bāze. Mēs atspoguļojam viņa pašreizējās sajūtas. Tikai dažām dziesmām teksta autors nav viņš.
Skatos, Židrūns turpina dziesmas saukt cilvēku vārdos.
Ritvars: Viņam patīk Latviešu kalendārvārdi.
Principā laba bāze vārda dienu muzikālajiem apsveikumiem.
Didzis: Jā! Par to nemaz nebijām aizdomājušies.
Ritvars: Runājot par citu autoru tekstu izmantošanu, šad tad „Židrūns” noslinko, bet mums ir izstrādāts muzikāls pavadījums, kuru gribam likt lietā. Tad viņš mums atsūta kādu sev tuvu dzejoli.
Didzis: Bet lielākoties ir tā, ka ir teksts, uz kura ir jābūvē dziesma, jo „Židrūns” vēlas, lai teksti iet pilnā saderībā ar mūziku, lai tie viens otru papildina...
Vai jūsu koncertos klausītāji dzied līdzi?
Ritvars: Jā, Ingai dziedāja. Festivālā „Zaļumballe” bija fantastiska sajūta! Lija lietus, spēlēt bija tā kā ir... Bet, kad dzirdēju, ka publika dzied līdzi, tad uzreiz ir baigā „duka” spēlēt. Forša sajūta!
Didzis: Cits varbūt dzied klusītiņām pie sevis. Šis atbalsts, protams, uzkurina!
Ja mēs pieskārāmies koncertu tēmai, man tomēr jāsaka, ka jums šajos divos gados nebija daudz koncertu. Kāpēc tā?
Ritvars: Pēdēja pusgadā vokāls bija prom, mācījās ārzemēs. Pirms tam nekoncertējām, jo gatavojāmies ierakstam.
Didzis: Šajā laikā par atrādīšanos svarīgāka bija dziesmu radīšana.
Ritvars: Principā mēs arī necenšamies spēlēt pēc iespējas vairāk. Tas tā, lai neapniktu ne mums, ne klausītājiem. Lai tas saglabājas tādā paaugstinātā emociju līmenī nevis, koncertēt - tev tas vairs neliekas nekas īpašs.
Šajā gadījumā man tomēr jāpiemetina, ka ir grupas, kas vairāk gan ir kā koncertu grupas.
Ritvars: Man personīgi neliekas, ka „Židrūns” ir tikai koncertu grupa.
Didzis: Es arī domāju, ka mēs esam labāki uz skatuves, nevis ierakstos. Varbūt manas domas mainīsies vēlāk – tad, kad būsim atklājuši savu „ideālo” ieraksta skaņu.
Varbūt jums vajag taisīt koncerta ierakstu?
Ritvars: Mums tas jau ir.
Didzis: Jā, mums ir aizvadītās vasaras Viļņas koncerta ieraksts. Nē, tas nav albuma formāts, bet to ir iespējams klausīties.
Kā Viļņā uzņēma „Židrūnu”?
Didzis: Ļoti labi. Cilvēki gan bija maz, taču atnākušie juta līdzi.
Ritvars: Tas koncerts bija arī tāds spontāns bez nekādas reklāmas. Runājot par koncertiem, diemžēl nākas paziņot, ka, ekonomiskās situācijas spiests, viens no „Židrūna” dalībniekiem pagaidām uz neizmērāmu laika posmu dosies laimes meklējumos ārpus dzimtenes, līdz ar to atkal gaidāma jau nākamā „Židrūna” pauze. Tie, kas grib vēl dzirdēt „Židrūnu” ir iespēja to izdarīt vēl tikai sešos koncetos: šajā nedēļas nogalē klubā “Depo” un prezentācijas ballē, bet nākamajās nedēļās bārā „Aptieka”, koncertā Lietuvā, Liepājā „Fire Bar”, iespējams, arī Kuldīgā „Zabadakā”.
Kā jums liekas, vai mūsdienās ir iespējams vēl radīt tādas mūžīgās dziesmas, kuras atcerētos vēl pēc 50 gadiem. Vai to vispār vēl vajag?
Didzis: Noteikti tas ir iespējams, bet tiešām, vai tas ir vajadzīgs?
Ritvars: Vajag. Bet grūti tagad kaut ko paliekošu radīt, jo visa kā ir tik daudz. Piedāvājums pārsniedz pieprasījumu - viss ātri nāk un aiziet un nāk vietā jauns.
Didzis: Protams, pieļauju, ka mēs pēc 50 gadiem paši varbūt atcerēsimies savas paaudzes hītus, bet nedomāju, ka to laiku jaunatnei tas būs aktuāli.
Tad sanāk, ka paliekošu var radīt tikai savai paaudzei, laika biedriem?
Didzis: Vairāk vai mazāk – jā.
Ritvars: Pašreizējos apstākļos laikam tā ir. Latvijas mērogā vēl var mēģināt ko uztaisīt paliekošu, bet plašākai auditorijai grūti.
