Kad DJ vadītie mainīgie deju ritmi vairāk vai mazāk bija sapulcinājuši klausītājus zālē, uz skatuves ovāciju pavadītas kāpa Liene un Maija Kurševas. Sintezējot mūziku, video un skatuviskās draiskulības, mākslinieces radīja digitālas realitātes sajūtu, kurā cilvēku izskats var pieņemt priekšmeta, piemēram, TV četrstūra kastes apveidus, kurā tiek izdzīvots sapnis par seksuālu sakaru ar zaļo cilvēciņu, bet spēcīgā sieviete beidzot var piemērīt garu vīrišķo lepnumu. Klātesošie māsu mākslinieciskajām provokācijām padevās bez iebildumiem, spēlējot ping pongu ar māksliniecēm un viņu cīsiņiem. Bet sarkanā auduma „locekļa” blatā un ātri plokošā „sperma” tika nekavējoties izkaisīta pa visu zāli.
Nākamā grupa „Golden Shower”, pretēji māsām Kurševām, klausītājus rosināja ne uz rīcības, bet gan uz iekšējo domu interaktivitāti. Grupas dalībnieki personificēja ārprāta nama māsiņas, sikspārņa vaibstus un viņus - līdz nāvei uzticīgos vergus. Arī šis priekšnesums bija kā mūsdienu realitātes spogulis, kura atspulgs lielākajai daļai sabiedrības ir derdzīgs. Taču realitāte nemīl izskaistinājumus – tā, kā asi āķi iedursies tev mugurā un līdzīgi kautķermenim pakarinās dzīves skatlogā. Nešaubīgi, mūsdienu cilvēkiem, kuru psihi ir stiprinājušas prātam netveramas šausmu filmas, „Golden Shower” priekšnesums vizuāli nebūs visšokējošākais, taču savienojumā ar agresīvo, psihotropo ritmu, tas radīja ļoti spēcīgo iespaidu, kas lielai daļai klausītāju lika meklēt „svaigāku gaisu” ārā – smēķētavā.
Pēc iespaidīgā pašmāju atbalsta beidzot tika sagaidīts vakara galvenās mākslinieces Planningtorock jeb Džanīnes Rostronas priekšnesums, kurš bija kā harmonizējošs balzāms dvēselei, atslābinot muskuļus dejai. Priekšnesumu ievadīja norvēģu komponista Eduarda Grīga skaņdarbs „Kalnu karaļa alā” un video, kurā māksliniece, slēpjoties aiz spožās maskas, šūpojas uz baltas automašīnas. Vēl no aizskatuves māksliniece pateicās klausītājiem, atzīstot, ka joprojām atceras savu iepriekšējo uzstāšanos Latvijā. Džanīne, tērpusies baltā diriģenta cienīgā uzsvārcī un uzkāpusi uz krēsla, kas novietots tuvu pie skatuves malas, koncertu sāka ar „Changes”. Viņas ēna saplūst ar video projekciju pasakainajiem tēliem, bet video krāsas „izkrāso” mākslinieces balto žaketi. Rostronas mūzika - smalka, maiga un atbrīvojoša, lai līgotos, dejotu tās ritmā. Un klausītājiem tas nav divas reizes jāsaka. No rokas rokā ceļoja šampanieša pudele, kas kaut simboliski remdēja aktīvāko dejotāju slāpes. Priekšnesumā arī bija jūtams pirmatnīgums - kā dziesmā „Hidding where I’ll find me”, kuras dzīvīgais ritms atgādina par sen aizmirsto rituāldejas mīņāšanos. Šaubu nav, ja dižais norvēģis Grīgs būtu dzīvojis 21.gadsimtā, viņi ar Rostroni būtu draugi. Džanīnes priekšnesums ilga tieši stundu. Sajūsminātajai publikai viņa nodziedāja vēl vienu dziesmu, taču uz skatuves vairāk neatgriezās.
Foto: Anrijs Požarskis
