Emocijas visnotaļ eksotiskas. Jūrmala tāda skaista, sakopta. Ielas kā rietumos, bet atmosfēra “atsit” Braitonbīču. Inflācija te nu galīgi nav jūtama. Nu ja, esam jau pie „Dzintaru koncertzāles” un pie ieejas jau var nojaust, kāds būs šis koncerts. Dāmas vakarkleitās - zelts, briljanti. Karikatūriski tēli, veci krupīši ar divmetrīgām modelēm. Kuplas tantes, kuras iespīlētas korsetēs, smalki kungi utt. Diezgan sen neredzēta sabiedrība, jo parasti ar šādiem cilvēkiem sanāk sastapties banketos, bet ne tādā daudzumā. Esmu nokļuvis tā saucamajā paralēlajā pasaulē, jo neslēpsim to, ka mums ir divkopienu valsts. Latvija vienmēr ir bijusi sadrumstalota. Kādreiz vācieši, tagad krievvalodīgie.
Vakaru vada Dubaks. Atceraties, puisis, kurš mīlēja ievadīt nažus svešos ķermeņos? Nu mūsu seksīgās Zeltiņas sirdspavēlnieks, atceraties tagad? Visa vakara vadīšana notiek minoritāšu valodā. Tiek jokots: „Šis ir pirmais Bi-2 koncerts, kopš Zatlera valdīšanas sākuma!”, „Šeit ir sanākuši visi, kuri jūt līdzi pulkvedim, kuram neviens neraksta!”
“Šura un Ļova mums šodien sniegs īpašu koncertu. Šo koncertu ir dzirdējusi tikai Maskava un Kijeva. Šura un Ļoņa šodien uzstāsies kopā ar Latvijas nacionālo simfonisko orķestri.”
Laba piebilde ir no Dubasa: „Daži no jums pirmo reizi dzirdēs Latvijas nacionālo simfonisko orķestri!” Domāju gan. Diriģents ir imports no Krievijas - Nopelnu bagātais skatuves mākslinieks Feliks Aranovskis.
Un nu jau parādās pats skaistulis Šura. Skaistā, melnā uzvalkā, kā tāds pleibojs. Viņš smaida. Te tak ir viņa mīļā publika. Visi gaidās apklust. Šura ietur klusumu un tad saka: “Ja slišu, kak Baļķika šumit!”, seko vētraini aplausi...
Pēc brīža spēcīgi pirmie ritmi un mēs jau esam ievilkti mūzikas virpulī. Dziesma par divām tukšām pilsētām un .. attā, Berlīn!
Nezinu, kādā sakarā, bet katrai trešai dāmai rokās ir rozīte ar piespraustu cepumu. Ir diezgan karsti un smacīgi, lai gan sēžu es brīvā dabā. Rožu smārds sajaucas ar dārgajām smaržām, kuras dāmas ir salējušas litriem un atmiņā man atsaucas bēru aina, kad trūdu dvaša savienojas ar rožu saldo aromātu. Un vēl Bi-2 saldās, sērīgās dziesmiņas, rada īsteni romantisku noskaņojumu.
„Duračka, tancuj. A ti tancuj!! I u li bajsa!” Šitā dziesmiņa ir laba, visi aplaudē un sit ritmu.
Tad jau kāpj Ļova. Garie, blondie mati perfekti gludi krīt pār viņa pleciem, ar savu krievisko stilu viņš iesaista pat diriģentu, novelk to lejā no bukas un ļauj orķestrim čīgāt pa savam. Vēl viņš arī dzird „Pribaļķiku šumam” un vēl arī viņa „Mamuļa ir zģes”.
Tad skan dziesmiņas par „Rosiju i Austraļiju” un tad dziesma „My Rock n Rol”.
Bet ir arī sejas, kuras žāvājas, nē nu, protams, te gan jau melnais simts atkal ir atnācis “pazīmētis”, izrādīt savu jaunāko mīļāko vai zelta pulksteni, jo biļetes cena sasniedza pat 50 latu summu.
Nu jā, kā rokkoncertu mēs šo nevaram nosaukt, jo parasti visi citi vēl spēlē ģitārroku ar orķestri. Nekas jauns arī šis nav, jau labu laiku rokgrupas iet šo ceļu. Parasti tā jau ir norieta pazīme, kad ķeras pie orķestra. „Nauči meņa žiķ? Nauči meņa buķ sčastļivim?”
Un tad jau viņi viens otru nomaina. Skan visi superhīti- „Skoļskije Uļica”, „Palkovņiku ņekto ņepišit” un tā tālāk. Vecais labais filmas „Brat” repertuārs. Daža skūta galva pat nobirdina asariņu, drošvien atceras savu jaunību ar pistoli kabatā.
Nauči meņa buķ sčastļivim...
Grandiozais koncerts Dzintaru koncertzālē ilga vairāk kā divas stundas un, iespējams, atsevišķas publikas priekšā kļuva par vienu no interesantākajiem notikumiem šajā koncertsezonā.
