Kamēr pasaule gatavojās izslēgt gaismu zemes stundā, tikmēr 28. marta vakarā Rihards Zaļupe, Uģis un Ivo Krūskopi, Edgars Saksons un Elīna Endzele gatavojās pusotru stundu garam perkusiju simfoniju koncertciklam. Pieci dažādi komponisti, 2 marimbas, lielās bungas, 4 bungu komplekti, 5 timpāni, 8 bongo, 2 ksilofoni, gongs, un tā varētu turpināt. Un tas viss uz šķietami mazās Spīķeru koncertzāles skatuves. Taču lielākā problēma jau nebūtu telpa, bet gan šo mūzikas instrumentu pārvietošana. Katrs komponists savus darbus komponējis dažādos veidos, tāpēc tajos piedalās arī dažādi sitamrīki. Vēl jāņem vērā, ka marimba arī nav nekāda joka lieta – labas kvalitātes un skaņas instruments sver vismaz 90 kilogramu. Jāpieskaita arī diezgan komplicētie bungu komplekti, lielās bungas, kā arī timpānu pārvietošana u.c. Tāpēc, ik reizi, kad notika šīs skatuves pārvērtības, talkā nāca vairāki melnā tērpti puiši melnos cimdos, kas koncerta laikā radīja nelielu misticisma un ar perkusijām vistiešākās pārdabiskās sajūtas motīvu.
Stīvs Reihs (Steve Reich; 1936) bija pirmais, ko klausītāji sadzirdēja sitaminstrumentālistu koncertā. Kā zināms, viņš ir viens no visuniversālākajiem perkusiju pavēlniekiem pasaulē, komponējis visam, sākot no marimbas līdz plaukšķināšanai, no ērģelēm līdz glokenšpīliem. Bijis pie šūpuļa repetatīvajai un tā saucamajai fāžu mūzikai - viens instruments pieslēdzas otram, kad tas maina spēlēšanas ātrumu, radot stereo skanošas fāzes. Šo principu izmantojis arī dažādās citās kompozīcijās ar ģitārām, timpāniem u.c. Šoreiz, brāļu Krūskopu, Riharda Zaļupes un Edgara Saksona pavadībā klausītājiem radās iespēja dzirdēt diezgan komplicētu un koncentrētu Reiha septiņdesmito gadu sākuma darba “Drumming” pirmo daļu, kurā piedalās 8 noskaņoti bongo. Klausoties šo skaņdarbu, skatītājiem tad arī radās iespēja izjust ko nozīmē fāžu mūzika (spilgtāk tas saklausāms Reiha 1970.gada ierakstā “Four Organs/Phase Patterns”) Taču, mirklī, kad skanēja aplausi iesildošajam koncerta skaņdarbam, radās neliela mazuma piegarša, jo Reihs nu gan būtu pelnījis ko vairāk kā tikai “Drumming Part I”. Kā nekā, viņa pūrā ir arī kompozīcijas sešām marimbām (Spīķeros gan tovakar tehniski neiespējams), arī sarežģītās tradicionālās Āfrikas tautu plaukšķināšanas, kas gan preses relīzē tika solīta, taču ne izpildīta. (īsam ieskatam Reiha “Clapping Music” (1972) un The Animals – Clapping (1966)) Tomēr, kā vēlāk atzina Ivo Krūskops: “Ja būtu laiks tās visas lietas iemācīties, daudz ko varētu. Ir arī daudz citu darbu.”
Ar otrā priekšnesuma iestāšanos uz skatuves parādījās izslavētās un pēdējā laikā krietnu popularitāti ieguvušās marimbas, pie kuru vālītēm ķērās Zaļupe un Endzele. Šoreiz izpildīts tika slavenās japāņu speciālistes un modernās marimbas spēles pionieres Keiko Abes (1937) skaņdarbs “Wind Sketch II”. Pirms tā izpildes tika uzrunāts gan Rihards, gan Elīna, lai pastāstītu, kāpēc viņa kā dāma, spēlē perkusijas, bet priekšroku dod timpāniem, un kā viņam gāja pie Abes meistarklasēs, kurās tajā pašā reizē piedalījās lielākā daļa latviešu. (!) Lielisks, gandrīz nevainojams izpildījums ar ikdienišķo Zaļupes katras skaņas izjušanu un Endzeles līdzjušanu. Visburvīgākais ir tas, kā no šī instrumenta var izdabūt tādas skaņas, kuras pēc marimbas nemaz neizklausās. Šķietami nebeidzamas, kas, piemēram, uz klavierēm spēlējot, nav iespējams.
Trešā koncerta kompozīcija bija savdabīgākā visa koncerta laikā. Ne vien ar to, ka tās radītājs ir viens no interesantākajām ASV avangarda kompozīciju radītājiem Džordžs Krams (George Crum; 1929), bet arī ar to, kāda bija izvēlētā kompozīcija. “An Idyll for the Misbegotten”. 1986. gada skaņdarbs, kas radīts perkusijām un flautai, kura tiek spēlēta, pie reizes izrunājot VIII gadsimta ķīniešu dzejnieka Sū Kung Šū vārsmu “The moon goes down. There are shivering birds and withering grasses”. Šis darbs tika piešķirts flautistei Ilonai Meijai, kura pēc kompozīcijas beigšanas neizskatījās īpaši apmierināta. Taču, palīdzot brāļiem Krūskopiem un Edgaram Saksonam, “ An Idyll for the Misbegotten” izklausījās lieliski un krietni paranormāli. Ja klausītājs zina filmu “2001: A Space Odyssey”, tad droši vien šīs kustīgās bildes fragmentu, kurš nosaukts “The Dawn of Man” simtprocentīgi varētu piemērot mistiskajam Krama skaņdarbam. Kāpēc tieši šis fragments? Jo, kā atzinis pats komponists: ”Es jūtu, ka “nelaimīgs/pazaudējies (misbegotten)” lieliski apraksta homo sapiens šī brīža nemainīgo un melanholisko stāvokli”.
Pēc savdabīgās Krama skaņdarba atskaņošanas pie četriem klasiskajiem populārās mūzikas bungu komplektiem ķērās visi koncerta vīriešu kārtas pārstāvji. Tā bija savdabīgās vidējās pagājušā gadsimta paaudzes komponistes Džūlijas Volfes (Julia Wolfe; 1958) “sitamkompozīcija” “Dark Full Ride” (2002) Kā zināms, Volfe iedvesmojusies no tobrīd ne tik populārās Joko Ono (Yoko Ono), kad viņa 1960.gadā radīja īpašo “Downtown music” eksperimentu – atvērt kādas ēkas bēniņus kā zāli eksperimentēt gribētājiem. Tobrīd “downtown music” bija kā sinonīms eksperimentālajai mūzikai pēcbītņiku ērā, apvienojot klasiskās mūzikas vēsmas kopā ar trokšņu kompozīcijām, popmūzikas ēru u.c. nepierastām kombinācijām. Tāpēc arī Volfes pirms astoņiem gadiem radītais skaņdarbs nedaudz izklausās pēc funk, r&b, soul un beatnik mikstūras, tās galveno ritmlīniju veido oriģinālais “groove” ritms (lielisks piemērs ir supertalantīgais un ar neskaitāmām pasaules mūzikas zvaigznēm kopā bungojošais Bernards Pērdijs (Bernard Purdie)) Šķiet, viņa ietekmējusies arī no slavenā Džona Keidža (John Cage), kurš pārsteidza jebkādas mūzikas industriju, rados slaveno “4'33''” - skaņdarbu, kura četru minūšu un trīsdesmit trīs sekunžu laikā netiek nospēlēta neviena no muzikālā instrumenta radīta skaņa. Šādu pašu, aptuveni pusminūti garu “efektu” izmantojusi arī Volfe. Pirms bungotāju uzstāšanās vēl tika piekodināts, ka būs skaļi, tāpēc vajadzētu pielietot izdalītos ausu aizbāžņus, taču nemaz tik grandiozi nebija. Par piemēru var ņemt vēl nesen šajā pašā Spīķeru koncertzālē spēlējošos trokšņotājus “Mona De Bo”, kuri gan bija tik skaļi, ka vairāki cilvēki pat pameta zāli. 27.martā nebija ne uz pusi tik traki, taču reizē lieliski gan. Izcils veikums un ritma izjūta.
Kā pēdējo un arī visbagātīgāko skaņdarbu izpildīt tika uzticēts Elīnai Endzelei, jo, kā jau minēts, viņa ir timpānu lielmeistare, un nākošais priekšnesums bija saistīts ar Frederiku Makarezu (Frederick Macarez) – vienu no labākajiem timpānistiem, kuri šobrīd aktīvi spēlē un komponē. (patlaban Orchestre de Paris) Tāpēc uz skatuves parādījās gandrīz viss, kas vien ir iespējams – marimba, ksilofoni, timpāni, gongs, šķīvji, pat grabināma dzelzs plāksne u.c. instrumenti. Un milzīgo, krāsaino, Latīņamerikānisko, Afrikānisko un Japānisko skaņdarbu Elīna noturēja godam. Vīru kopējie pieaugošie izsaucieni norādīja uz Makareza vēsmām austrumu kultūrā (YAMATO), kā arī jūtami varēja redzēt laika līnijas ķēdes reakciju Samba – Makarezs – STOMP. Par šī darba sarežģītības pakāpi un lielo piepūli norādīja Elīnas gandarījums par paveikto un priecīgs atvieglojums pēc pēdējā klaudziena pie timpāna.
Sitamo instrumentu pielietojums kļūst arvien pieprasītāks un arīdzan daudz vairāk iesaistīts popkultūrā. Jau pieminētie YAMATO un STOMP, tāpat arī tādi klasiķi kā Reihs, Volfe, Glāss, Krams, Makerezs, Abe, Keidžs u.c. rada sitamo instrumentu simfonijas. Noteikti jāpiemin Riharda Zaļupes pagājušogad izdoto “Marimba Dance” un Spensera Krūga projekta Moonface “Dreamland EP”. Vēl arī Friendly Fires neviltoto prieku par Āfrikas grabināmajiem ritmiem iekš “Kiss of Life” vai tos pašus The Animals ar “Clapping”. Liekas, cilvēks arvien vairāk vēlas pievērsties pašam primitīvākajam, taču nebūt ne vieglākajam, neinteresantākajam vai nesajūsminošākajam mūzikas instrumentam – perkusijām. Kā nekā, tas ir visas dzīvības pamatā, nācis šo garo ceļu no cilvēces sākuma līdz 2010. gada 27.martam. Un nez vai kāds pateiks, kas tieši bija šis pirmais dauzāmais. Taču, ja rodas šaubas, ka šāds koncerts varētu nepatikt, tad tās jāapspiež – katrā no mums iekšā sēž mazs bungotājs, kurš lauztin laužas ārā, lai apvienotu sevi ar uz skatuves skanošo. Un jāsaka tā – izdodas perfekti. Galvenais ir saprast, ka klausāmas ir ne tikai klavieres un Hendelis vai Pako de Lusija. Ir jālauž stereotipi, un šim Spīķeru koncertzāles koncertam tas ir sanācis nevainojami.
Foto: Vladislavs Punculs