„Mono” iesildītāji ir Sound Meccano, Evgeniy Droomoff un Undīne Balode. Eksperimentāls priekšnesums, kurā skaņa nes drīzāk sociālu ziņu, ne estētisku baudījumu. Piemēram, DJ uz skatuves rada drausmīgu troksni, kas atgādina video spēļu pretinieku cīņu. Velns vien zina, ko viņi redz savu datoru monitoros, varbūt tiešām viņi mēģina sasniegt visaugstāko rezultātu? Kamēr klausītāji mēģina saskatīt jēgu šajā disonējošā skaņā, kas idejiski ir tikpat kaitinoša kā klišeju pilnais, taču joprojām aktuālais mūzikas standarts. Čelliste noteikti redz, kas notiek monitoros, taču viņa gaida signālu, plakstiņu maigo saskaršanos, lai ar lociņu atkal iedarbinātu trijotnes vienīgo dzīvo instrumentu - čellu.
Noslēpumainu auru pustumšajā zālē „Mono” uznācienam sagatavo fona mūzika, kurā ir dzirams soprāna mierīgais dziedājums. Japāņu kvarteta izpildītā mūzika ir savdabīgi intraverta. Tā nepaģērē acīmredzamu ārēju līdzdarbošanos, tāpēc lielākā daļa klausītāju ir ērti iekārtojušies sēdēt uz zāles grīdas. Arī pašu mūziķu skatienus apslēpj tumšie mati, kustībās nav nekā lieka un uzspēlēta. Tās sinhronizējas ar mūziku, zīmējot iztēlē stāstu. Skaņu okeāns, kuru sabango efektu pedālis, radot vilni, kura šļakatas apskalo ģitāristu. Viņa krekls ir slapjš, bet sviedru lāsītēs uz viņa kakla dūmakainās gaismas stars lauž varavīksni. Pakļaujoties skaņu bangu spēkam, viņš nokrīt uz ceļiem, ar rezonējošo ģitāru no Marshall cenšoties izvilināt aizmigušās sirēnas. Izdodas. To vaidi sasniedz jūtīgākās bungādiņas.
„Mono” divas stundas ilgais koncerts izskanēja ātri. Tā ir mūzika, kas liek meklēt kosmosu sevī. Mūzikai piemītošais spēks izslēdz kritisko domāšanu, kas liek analizēt un uzskaitīt stilistiskās vienības vai izdarīt citus ikdienišķus secinājumus. Koncerta iznākums ir atkarīgs no klausītāja spējas sajust „Mono” mūzikas daudzveidīgās emocionālās nianses. Pēc dzirdētā vēl ilgi negribas runāt, jo iekšā joprojām skan.
