Saka, ka latvju dainas ir kā mūsu vēdas. Tajās iekodētā informācija ir reizē kā visa Visuma atklāsmju grāmata un reizē kā pasaules folkloristu vēl aizvien līdz galam neatminētā mīkla. Taču tās nenāk vienas, tām seko arī simtu un varbūt pat tūkstošu gadu laikā tikai un vienīgi tautas aranžētās melodijas, kuras nekad nav bijušas konservatīvi pastāvīgas. Tas taču nav iespējams, ja pašu dainu kopumā ir teju trīs simti tūkstošu, un latviešu kultūra ir gana veca, lai pavadījumu pārveidotu un radītu jaunus. Ļoti daudzas vēl aizvien tiek dziedātas ierastā monotonā ritmā, taču vairums nu jau ir apstrādātas un apskaņotas tik bagātīgi, cik vien ir iespējams. 1981. gadā radītā folkmūzikas apvienība “Iļģi” jau no paša laika gala ir ceļojusi pa Latvijas novadiem, vācot un pētot šīs izdziedātās un izrunātās melodijas, apdzīvotās vietās jau gadiem pastāvošos meldiņus, lai no tiem izveidotu atkal jaunus un jaunus. Šo gadu laikā ir koncertēts neskaitāmās valstīs, “WMCE” (World Music Charts Europe) “Iļģus” savulaik pat iebīdījuši pasaules mūzikas divdesmitniekā un priekšpēdējā plate “Ne uz vienu dienu” iekļuvusi šī topa otrajā vietā.
5. aprīlī koncertā Lielajā Ģildē, svinot savu 29 gadu ilgo karjeru, kuras laikā izdoti 11 ieraksti (tiesa, kopš 1993.gada), kopas dibinātāja Ilga Reizniece uzrunāja publiku ne tikai vārdos, kas bieži vien viņas pārāk raitās un mierīgās balss ritmikas dēļ netika sadzirdēti, bet arī muzikāli, piepalīdzot Mārim Muktupāvelam (kokle, akordeons, dūdas), Gatim Gaujeniekam (bassģitāra, ģīga), Egonam Kronbergam (akustiskā ģitāra) un Mārtiņam Lindem (bungu un perkusiju komplekts) Koncerts, kurš tika sadalīts divās daļās, nav nosaucams nekā savādāk kā lielisks. Un arī tāpēc, ka tas skanēja ne tikai entuziastiski un apgaroti, bet arī profesionāli, latviešu tautas mūzikas augstākajās poliritmikas pilotāžās un daudzskaitlīgajā krāsainajā muzikālo ieroču sortimentā. Retumis basģitāra neskanēja kā bitīte, bet bija nepamatoti klusa, Reiznieces spēlēto kalimbu gandrīz vispār nevarēja dzirdēt, bet, kā teicis Eduards Smiļģis “..kas tas ir pret šo lielo Visumu..” Cilvēki jau ir radīti, lai šad tad pieļautu kļūdas, taču, ja klausītājs to saprot un reizē viņam par to tiek atmaksāts ar melodisku un skaistu spēlēšanu, tad šīs mazās defektu daļiņas drīz vien tiek aizsviestas mēslainē.
Taču pats galvenais bija tas, ka nešķita svarīgi iegaumēt, kādas dziesmas izpilda “Iļģi” un kādus dančus otrajā daļā viņi spēlē. Jā, kāds varbūt zinās “Skait Māmeņa” vai “Kas varēja grožus vīt”, kas piederas koncerta pirmajai, vēstures atskata un liriskajai daļai, vai arī droši vien būs dejojis “Mugurdanci” vai “Dirižabli”, tomēr, uztverot uzstāšanos kā dziesmās nesadalītu divdaļīgu eksperimentu ar mūsu latvietiskumu un mentalitāti, piedzīvojums ir bezgala jauks. Skatīties, kā Muktupāvels maina instrumentus un Linde izpildās ar lielisko ritmu izjūtu, kas nebūt nav trīs ceturtdaļas. Klausīties, cik burvīgi skan ģīga Gaujenieka rokās reizē ar viņa hipnotisko balsi un kā akustiskā ģitāra Egona Kronberga izpildījumā piešķir Iļģiem” mūsdienīgu, enerģiskāku, taču nebūt ne svešāku skanējumu. Kā jau vienmēr izskan pāris ķeltu mūzikas taktis un “Jauna Mēness” akcenti, taču pēdējais apgalvojums ir kļūmīgs – tieši “Jauna Mēness” repertuārā ir dzirdami “Iļģu” tautas meldiņi un variācijas. Tāpat šos latviešu tautas mūzikas gigantus par saviem iedvesmotājiem sauc arī citas pašmāju tautas mūzikas kopas un grupas.
Galu galā lielākais Reiznieces prieks bija par skatītāju kuplo skaitu ne tikai skaitļos, bet arī sabiedrības iedalījumu daudzumā. Sākot no knapi staigājošiem bērniem, turpinot ar pusaudžiem, jauniešiem, paša spēku brieduma ļaudīm, nobeidzot ar cienījama vecuma kungiem un dāmām. Un, kamēr pirmās trīs daļas koncerta otrajā puslaikā nodarbojās ar “Iļģu” spēlētājiem dančiem (sākumā gan māca nelielas bažas, vai būs tāda pati dancošana kā pagājušogad spēlētajā netipiskajā koncertā klubā “Essential”), tikmēr pārējie varēja vērot šo priekšnesumu kā jau sagatavotu uzvedumu ar vairākiem mēģinājumiem. Un daudzi pat rautin rāvās, lai nonāktu laukumā aiz mūziķiem, jo ne jau vienmēr gadās dancot aiz “lielā” piecinieka uz tās pašas skatuves. Beigās, lai gan mākslinieki nospēlēja tikai vēl vienu dziesmu, tas bija mānīgs defekts – pēc koncerta tika uzsākts danču turpinājums, un vairāki drosminieki vēl palika, lai turpinātu atbrīvoties no liekās enerģijas daudz brīvākā gaisotnē.
Foto: Anrijs Požarskis
