Šķiet, grūti būs atrast tādus jauniešus, kuri ļoti izsmeļoši spētu pastāstīt par Loriju Andersoni (Laurie Anderson), Braienu Īno (Brian Eno) vai Maiku Patonu (Michael Patton) Taču, pajautājot par šiem mūziķiem tai paaudzei, kura dzīvoja laikā, kad pieminētie personāži bija aktuāli un ieņēma slavas zenītus, saņemsiet ļoti garus, izsmeļošus un aizgrābjošus stāstus. Kā nekā, tas viņiem bija viss. Sarakstā var iekļaut arī Džarbo La Salle jeb vienkārši Džarbo. (Jarboe; arī The Living Jarboe) Šie tēli Latvijas alternatīvajā skatuvē ienāca astoņdesmito un deviņdesmito gadu mijā. Andersone un Īno kā ekperimentālie performanču solo mākslinieki, Maikls Patons kā “Faith No More” muzikālās popularitātes lielākais balsts un Jarboe kā tolaik populārās postpanka grupas “Swans” dalībniece.
Laiki ir mainījušies. Andersonei drīz jauns albums, Īno strādā ar “Coldplay”, “FNM” un “Swans” ir tikko apvienojušies. Arī Jarboe nestāv uz vietas. Izdodot vismaz vienu ierakstu gadā (šogad meditatīvo “Alchemic”) un sastrādājoties ar neskaitāmiem mūziķiem. 2004. gadā jau paspējusi uzstāties kluba “DEPO” telpās, taču koncerta stilistikai krasi atšķiroties no 7.aprīļa izpildītās. Togad viņas izpildījuma spiediens tiecās sasniegt atmosfēriskas mūzikas skaņas, hipnotisko un mistisko ietekmi apvienojot ar tīru akustisko izpildījumu un eksperimentēt pratējas drēbi. Nu tieši tāds, kādu viņu varētu iedomāties ilggadējie solokarjeras pielūdzēji vai “Dead Can Dance” līdzgaitnieku “Swans” sekotāji. Šogad “The Living Jarboe” pieņēmuši daudz smagākus apveidus un izgājuši tautās kā psihodēliski gotiski eksperimentāls postmetāla savienojums ar nelielu drone ambient piešprici.
Varbūt pie vainas Jarboe nostaļģija par vecajiem trakajiem “Swans” laikiem (piemēram, 1995. gada “The Great Annihilator”), varbūt iedvesma smelta no sadarbības ar Latvijā diezgan labi pazīstamajiem metāleksperimentētājiem “Neurosis”. Taču nez vai drīkst teikt – pie vainas. Drīzāk, par laimi. Ja koncerts būtu tāds svērisks un psihodēliski melanholiski transējošs, iespējams, būtu to grūti noklausīties līdz beigām garlaicības dēļ. Bet arī tad, kad Jarboe brīžiem melodisko, brīžiem izteikti spalgo vokālu papildina četri mataini čaļi ar elektriskajām ģitārām, metāla un hārdroka cienīgiem (tiesa, reizēm neprecīza ritma) bungu klaudzieniem un sintezatora un makbuka skaņu sintēzi, tad stundu ilgā koncerta beigās iekšā vēl aizvien prasās kāda karote tonizējošā blondās sievietes muzikālā eliksīra, jo visa pārējā ir bijis par maz. Nav par daudz arī pašas La Salles mistisko, tikai viņa saprotamo kustību zīmējumu izpildīšanas, kā arī lēnas, hipnotiskas ielavīšanās klausītāju rindās un psiholoģiskās manipulēšanas no turienes, kas balansē starp nelielu bijības un baiļu lādiņu un ziņkārību.
Uz papildus dziesmu mūziķi neierodas. Vai tāpēc, ka publika, kas nemaz nav tik bagātīga, neprasa “Autoru” pārāk skaļi, vai arī pie vainas “The Living Jarboe” saspringtais koncertgrafiks? (Trīspadsmit uzstāšanās piecpadsmit dienās!) To zina tikai viņi paši. Varbūt viņa vismaz šim vakaram ir nogurusi pārāk daudz, kā nekā nav jau pusaudža gados, taču dažreiz gan šķiet, ka šādiem cilvēkiem enerģijas nekad nepietrūkst. To var apstiprināt arī Jarboe grandiozais ierakstu un sadarbību daudzums savas 26 gadu muzikālās karjeras laikā. Daži no tiem (it sevišķi pirmās “Swans” albumu CD versijas) tagad nopērkami par vismaz simts dolāriem. Taču NABAKLAB notiekošajā koncertā ļoti daudzu apmeklētāju vecums norāda, ka viņi ir vai nu dzirdējuši, vai arī īpašumā jau glabā kādu kaseti no pieminētās blices. Vecums, kas pārsvarā svārstās no divdesmitgadu trīsdesmitgadu mijas, līdz pat četrdesmit un varbūt vairāk. Taču Jarboe vēl aizvien aizgrābj. Pat atrodoties uz skatuves nevis nokāpjot lejā pie audiences, vai arī dziedot līdzīgi Andersones stilā vai Rīgā vairākkārt pabijušās Kanādas psaifolka princeses Dorotijas Gelleres (pazīstama kā Dora Bleu) ieturētajās psihodēliski hinduistiski apokaliptiskājās problēmlirikās.
Ļaudīm, kuri savus tīņu, pasaules boikota un anarhijas gadus piedzīvojuši deviņdesmitajos, Jarboe uzstāšanās laikā pielietotā inovācija – spīdīgais “sūda” ābolītis (lasīt – Apple Mac), liekas kā dadzis acī. Tā, viņuprāt, vairs nav mūzika. Taču, ja piekodina sev uz to pusi neskatīties, skanējumu tas nemaina ne par gramu. Tomēr jāpiekrīt, ka vismaz desmit gadus atpakaļ šīs pašas skaņas un pavadījumus mūziķi ražoja un lika uz sintezatoriem paši, lieliski iztiekot bez šikās novitātes. Bet laiki mainās, un arī tādiem eksperimentētājiem kā “The Living Jarboe” ir jāpiekāpjas tehnikas brīnumiem, lai apgūtu jaunus horizontus. Un klausītājiem laikam jāseko, lai nezaudētu tagadnes sasaisti ar elku.
Foto: Anrijs Požarskis
