No Jazz vai Birdy Nam Nam?

Dodoties uz šo pasākumu, man nebija ne jausmas par silto un mājīgo atmosfēru, cik nu, protams, var būt mājīgs bijušais depo. Naksnīgā Rīga met savas gaismu strēles. Silts vējiņš plosa manu grebeni un Vecrīgas piedzērušie tūristi velta man ironisku epitetu: “Redz kur vēl viens Pētergailis...”, bet es jūtos tik labi, ka šoreiz neizplūstu viņu mātes un tēva aprakstā, bet uzsmaidījis dodos tālāk. Uz vanšu tilta ir tāda sajūta, ka gribētos pašam uzlīst vantīs un kļūt par „dārzeni”, kuru kacētu nost. Šonakt gribās būt tuvāk zvaigznēm. Eh, bet tikai nepadomājiet, ka esmu iemīlējies.

Jau esmu pie „dzelzceļniekiem”, kad, mī un žē, satieku savu fotogrāfu, pārrunājam stratēģisko plānu, kad pēkšņi pie mums piepeld francūzis un sāk interesēties, par to, kur var dabūt “šādas tādas lietiņas”. Jaukākais ir tas, ka viņš izrādās ir grupas Birdy Nam Nam dalībnieks. Ak šie mūziķi, visur vienādi!

Tauta ir mērenā skaitā, bet bezgala dažāda. Tas, iespējams, pateicoties biļetes cenai, tā nebija maza. Izskatās, ka te ir cilvēki, kuri tiešām interesējas par mūziku. Cilvēki, kuri ir bagāti un cilvēki, kuri grib izrādīties. Daži varbūt ir vīlušies, ja ir domājuši, ka šeit būs klasiskas formas džezs, bet tā ir viņu problēma.

Ak jā, bet pasākums ir nostrādāts līdz perfektumam. Tu arī saproti par, ko maksā. Apmeklētājiem ir iespēja iebaudīt Emīla Gustava karsto šokolādi. Šo procesu pārvēršot par gastronomisko izvirtību. Mērcējot gan augļu gabaliņus, gan sieru šokolādē. Piedzert klāt var izcilo Martel konjaku un ļauties iesildošajiem dīdžejiem. Atmosfēra brīva, nav te ne kādas krēslu rindas, no klasiskā džeza koncerta nav ne smakas. Starpcitu, tas ir ļoti jauki, jo bieži vien šis sēdošais stāvoklis iesprosto mūzikas patiesu izbaudīšanu. Bet ir padomāts par visiem, ir arī VIP galdiņi, kur sēž uzvalkoti kungi un dāmas, lai gan tālāk lasīsiet, ka tas bija gana dīvaini.

Tur jau parādās viņi, Birdy Nam Nam. Uz skatuves ir garš galds, ar četriem skrečiem un vēl visādām elektroniskām lietiņām. Apmulsums, kur tad ir džezs? Bet pēc pirmajām skaņām man jau ir vienalga. Pie garā galda atrodas četri DJ, katrs pie sava skreča.

Un tad viņi sāk. Es nokļūstu līdz skatuvei un uzreiz automātiski sāku šūpoties ritmā. Ir grūti pateikt noteiktu stilu, bet tas ko šie puiši spēlē ir kaut kas tiešām nedzirdēts. Vinila mūzika Latvijā vispār ir vāji attīstīta, vai nu savas dārdzības dēļ, vai nu profesionāļu trūkuma dēļ. Tādēļ šie vīri ir dzīva eksotika. Mūzika ir melanholiska, jautra, uzbudinoša, zombējoša, ekspresīva un dzīva. Jā gan, dzīva, puiši no vinila izspiež kaut ko vairāk kā elektronika. Bet arī vinils, atdzīsimies, ir dzīva tehnika, jo plašu ieraksts ir joprojām labāks un kvalitatīvāks kā CD.

Četrotne ir kā viens organisms, neviens nevelk deķi uz savu pusi. Es jau svaidos kā negudrs. Bet par Latvju tautu man atkal tomēr jāsaka – nu latvieti, iemācies atbrīvoties bez palīglīdzekļiem. Letiņi no sākuma man apkārt kustina tikai galviņas, tad jau pēc kādas otrās Martel glāzes jau kāda blondīne pakustina plecu. Franči noteikti nav raduši redzēt tādu kokainu publiku, bet nu kā jau teicu, te daudzi bija atnākuši izrādīties. Dāmas vakarkleitās un kungi smokingos, hm, nu ja, uz skatuves notiekošais ar šo negāja kopā, bet piedeva šarmu man, skatītājam.

Kontrasti – medusmaize žurnālistam. Bet jau otrajā pusstundā arī viss kūtrākie kustējās dejā. Tas, ka Birdijiem bija izdevies sagrābt publiku savās ķetnās, bija redzams pēc pirmajām rindām, kur dejoja sešdesmitgadīgs kungs ar tik pat kārtīgu kundzi. Ah, smaids man sejā tapa plašs. Nu jau tuvojās pēdējās dziesmas, viena no tām Puppy, kura pārsteidza ar savu virtuozitāti. Viens no Dj paziņoja, ka nu būs dzīvs solo ģitāras uznāciens. He, bet tas bija tas pats vinils. Puisis, kurš spēlēja spēja izspiest no skreča tādas skaņas kā Skorpionu ģitārists. Publika ekstāzē. Es, vairs ne še. Hm, es viņus dēvētu drīzākais par klasiskās mūzikas pārstāvjiem, jo nu gan droši vinilu var ielikt sarp vijoli, čellu un saksofonu. No Jazz – nē džezam.

Lai nu jūs pārliecinātos, ka nemeloju un neizskaistinu visu, tad ielūkojieties www.doremi.lv vai You Tube un paskatieties viņu video.

Pēc Birdey Nam Nam visa publika ir kā izsūknēta un tā plūst laukā pa izeju, vai nu lai uzvilktu kādu „sātana dūmkoku”, vai apmeklētu labierīcības, vai arī sēstos taksī. Organizatori aicina palikt, jo atgādina ka vēl ir grupa No Jazz, kura skaitās pat galvenā šajā pasākuma, bet kurš var paredzēt, iesildītāji ieliek gurū riteņos spieķi.

No Jazz ir klasiskāka džeza grupa un tai nu gan nederās nosaukums No Jazz, drīzākais Birdy Nam Nam varētu apmainīties nosaukumiem.
Ir arī franči, protams, franču patriotisms ir apskaužams, Birdy Nam Nam speciāli apjautājās publikai, kuri ir franči un kad rociņas ir pacēlušas, viņiem velta īpašus vārdus, kuri mums paliek apslēpti. Bet vispār ir manāma franču invāzija šajā pasākumā, bet tas viss dod savu rozīnīti.

Brīnišķīgs pasākums. Paldies organizatoriem. Vienīgais, kur viņi pielaida kļūdu ir grupu secībā. Birdy Nam Nam vajadzēja būt pēc No Jazz. No Jazz iesildītu publiku un Birdy Nam Nam publiku uzšautu debesīs, tā pat kā salūtu, kurš šāvās virs Rīgas torņiem ejot man mājās.