Kādēļ jūsu sadarbība ir tieši ar biedrību „homo ecos:”?
Nils: Tāpēc, ka mums svarīgas ir vienas un tās pašas idejas. Gan gan perkusionisti, gan biedrība „homo ecos:” uzskata, ka mums ir jādzīvo tā, lai nodarītu pēc iespējas mazāku kaitējumu dabai. Jālieto dabai draudzīgas lietas, lai nākamajām paaudzēm nav jādzīvo atkritumu kaudzes vidū. Bungas un džambas, uz kurām mēs spēlējam, parasti ir taisītas no dabīgajiem materiāliem - no koka vai no ādas, tie ir videi draudzīgi materiāli. Ne visi zina, ka parastās plastmasas izstrādājumu vietā varam izvēlēties lietot bioplastmasu - tā kompostā sadalās dažu mēnešu laikā. Parastā plastmasa vidē sadalās tikai 500 gadu laikā. Var taisīt bungas arī no bioplastmasas, un arī tas būs videi draudzīgi.
Tad jau sanāk, ka perkusijas ir dabai visdraudzīgākais mūzikas instruments?
N. Jā, arī balss, ritms. Pārsvara ļoti daudzi perkusionisti, kas atrodas uz skatuves, ir zaļi cilvēki. Un nevajag neko ražot, lai radītu mūziku. Bungas var radīt no jebkā, no visa.
Kā radās ideja par Perkusionistu festivālu?
N. Festivāls notiek jau otro reizi. Viss sākās pagājušā gada otrajā janvārī, radās ideja veikt eksperimentu, jo, kā droši var pamanīt, tad perkusijas pēdējo gadu laikā kļūst aizvien populārākas un pieprasītākas. Satikos ar vairākiem cilvēkiem, daudz palīdzēja aģentūra “Aterno”. Visi bija ļoti atsaucīgi, pretimnākoši.
Pirmais festivāls bija tikai kā ideja, paskatīties, kas no tā visa sanāks. Un tas guva lielu atsaucību. Lieta tāda, ka ļoti daudzi pasaules instrumenti vairs nav eksotika, tagad Latvijā katrs ir ko dzirdējis un redzējis, taču paskatīties, ko ar tiem var izdarīt uz skatuves, ir pavisam cita lieta.
Indijā – karnatiskā mūzika, Brazīlijā – sambas ritmi, Āfrikā – džamba. Kādas ir Latvijas un Baltijas muzikālās īpatnības? Kā ir ar celma bungu?
N. Lieliski ir tas, ka visi šie sitamie instrumenti arvien biežāk parādās kā ļoti svarīga latviešu jaunās folkmūzikas sastāvdaļa. Ikreiz, kad notiek kādi folkmūzikas koncerti, var redzēt vismaz vienu džambu, kas laikam ir tā vispopulārākā bunga. Runājot par celma bungu, jā tas ir diezgan unikāls muzikālais priekšmets, milzīgs prieks redzēt, ko dara Mikus Čavarts, arī tāpēc, ka viņš bijis mans skolnieks, taču salīdzinājumā, piemēram, ar japāņu Taiko bungām, latviešu perkusiju tradīcijas vēl ir diezgan jaunas un neapgūtas. Mēs visi zinām “Yamato” ansambli, katrs perkusionists spēlē pēc senām un nostiprinātām paražām, tās ir gadsimtiem ilgas un izstrādātas ritmiskās struktūras. Taču arī tāpēc katrs eksperiments ir daļa no kultūras.
Runā, ka ritms dzimis Āfrikā, arī jūs pats esat daudz ceļojis, vai tiesa, ka latviešu tautas mūzikā poliritmika ir sarežģītāka nekā pirmajā brīdī varētu šķist?
N. Tas jau ir raksturīgs katrai tautai, tikai Latvijā tas ir bijis vairāk aizmirsts. Mums pašiem ar apvienību “Kanisaifa” ir bijuši koncerti, kur ar ritmu, ar bungām un perkusijām apvienotas latviešu tautasdziesmas un melodijas, nu dainas. Tas viss skanēja patiešām labi, cilvēki nāca un teica paldies.
Vai ir idejas izdot mūzikas albumu ar komponētām klasiska rakstura dziesmām kā, piemēram, Stīvam Reiham vai Skotam Robinsonam?
N. Ir. Un ir daudz plānu, pie kuriem tiek strādāts, arī domāts.
Kristaps: Piemēram, “Pulsa Efekts” gatavo jaunu perkusiju izrādi, pārsvarā gan mēs plānojam to veltīt tādam perkusiju paveidam kā body-jamming, tas ir tas, ko mēs šeit esam sākuši un esam nolēmuši to attīstīt.
Runājot par jauno izrādi maijā, ar ko tā atšķirsies no iepriekšējās “The Force”?
K. “Spēks” bija tīri izmēģinājuma izrāde, mēs to paši darījām pirmo reizi, body-percussion tad arī vēl nebija tik plaši pārstāvēts un izpētīts. Toreiz izrāde bija vien pusstundas garumā, šoreiz tā būs vairāk kā viena stunda, esam piesaistījuši divus dejotājus, izrādes horeogrāfs ir Guntis Spridzāns, kura vārds jau daudzkārt izskanējis ne tikai Latvijā, bet arī citur, tā kā par viņu vairāk būtu lieki runāt.
Tātad sanāk, ka iepriekšējā 2007. gada izrāde bija tīrs eksperiments?
K. Es pat teiktu, ka otrādi. Šī izrāde eksperimentē daudz vairāk, toreiz tā parādīja visu, kas mums bija, tā bija sagatavota līdz galam. Tagad mums pieredzes ir daudz vairāk un arī atļaujamies improvizēt. Bet ritms un perkusijas, tā taču vienmēr ir tīrā improvizācija, kurš tad mūsdienu mūzikā to nedara.
Foto: Zane Fridrihsone
