Līdz šim Latvijā tikpat bieži vai vēl vairāk ir viesojušies tikai Krievijas estrādes lielie vārdi, STOMP, Placebo un Paprika Korps. Šķiet, ka neviens no nosauktajiem netuvojas Emanuela visaptverošajai stilistikai, tāpēc viņš sevi var ierakstīt kā stabilu Latvijas koncertvērtību savā lauciņā. Mūzikas stils, kas variē, sākot no pēdējā laikā pārāk daudz izteiktā country līdz bluegrass un klasiskajam blūzam, sākot ar īru mūzikas pieskārieniem, beidzot ar aborigēnu rituālu dziesmu vēsmām. Vēl aizvien tikpat sprigans, vēl aizvien nevar saprast, vai pēc kādas diezgan izteiktas nots dziesma beidzas vai arī atkal aizrautīgi turpinās, jo Emanuels ir izteikts skatuves mūziķis – neparedzama un, iespējams, viņam pašam reizēm neparedzama improvizācija (kā nekā, dziesmas Tomijs nepieraksta, bet visu laiku atceras no galvas), kad no katra radītā koncerta un spēlētā skaņdarba viņš cenšas izspiest, cik vien var un izklaidēt skatītājus ne tikai ar savu debešķīgo “pirkstiņošanu apkārt”, bet arī to pārvēršot humoristiskā šovā ar nopietnu perkusionālo piešprici.
Koncertā paredzētā Frenka Viņjola Trio (Frank Vignola Trio, neatbrauca vulkāna radīto lidostu ierobežojumu dēļ) vietā kā koncerta iesildītāji uz skatuves pēc paša Tomija izvēles kāpa Linda Leen un Kaspars Zemītis ar savu jau kino “Rīga” atrādīto programmu “Dziesmas mīlestības valodās. Akustiskā versija”. Zemītis kā vienmēr graujoši lielisks un Linda Leen kā vienmēr ar izcilu balss tembru. Tie, kas nebija paspējuši šo duetu dzirdēt jau iepriekš, jāpiezīmē, ka uzstāšanās laikā tika atskaņotas vairākas Antonio Karlosa Jobima angliskās bosanovas versijas, Kaetano Veloso “Cucurrucu Paloma”, un pat interesanti Nirvanas “Smells Like a Teen Spirit” un Lady Gaga dziesmas (oriģināli akustiskās) “Bad Romance” aranžējumi.
Aprakstot pārdzīvojumus, kas turpinājās Tomija Emanuela priekšnesumā, jāpiekrīt Ingrīdai Ivanei un Aigai Leitholdei, kas par Emanuela pavasara koncertiem rakstīja 2007. un 2009. gadā. Tikai viens vārds – fantastiski. Dziesmas, kas iesniedzas ne pārāk dziļā un pat ļoti dziļā vēsturē, tiek spēlētas uz, kā viņš pats saka, ģitāras, kas pastāvīgi žēlojas (bet paskatieties uz to nodrāzto korpusu!), taču tā, ka gandrīz ne mirkli nevajag pavērties uz savu roku darbībām; tik ļoti melodijas ir atspēlētas. Taču 50 gadu lielais pieredzes čehols droši vien atļauj arī tikpat lieliski reakcionēt ar publiku, izbaudot katru mirkli, kad pēc lieliska solo (tas gan izklausās paradoksāli – viņš uz skatuves ir viens) publika, kurā noteikti paslēpušies vismaz 50 citu ģitāristu, vienkārši gavilē. Un tam visam pāri lieliskā Ķīpsalas halles akustika, kas nepieviļ ne reizi, ja nu pats Tomijs kādu reizi izsakās, ka, lai klausītāji nebaidās no nelielās stīgu džinkstēšanas temperatūras svārstību un stīgu nomaiņas dēļ – tās rada nelielu graboņu jeb “fret noise”.
Pēc satriecoša sākuma Tomijs Emanuels turpina ar Mela Trevisa (Mel Travis) skaņdarbu, tad, mirklī, kad kapo pārslīd uz septīto fretu, pāris ļaudis jau noelšas, jo sākas Bītlu, precīzāk Harisona “Here Comes the Sun” un tad viņu popūrijs, iekļaujot arī superīgo “Medley”. Pēc tam nāk neskaitāmu dziesmu mikss, iekļaujot Artūra Smita – “Guitar Boogie”, Billija Džoela “And So it goes”, “The Animals” slaveni padarīto “House of the Rising Sun”, kā arī smeldzīgu un asu blūza stilā ieturētu Elvisa Preslija “Heartbreak Hotel” u.c.. Pielejot klāt vēl sevis saceptos “The Digger's Waltz”, “Mombasa”, “Tall Fiddler”, jaunradīto “Half Way Home”, Āzijas iemīļoto “Angelina” un elpu aizraujoši, augstākās psihodēlijas pilotāžā nospēlēto savu desmit minūšu garo aborigēnu tautas tradīciju ietekmē radīto “Initiation”, kas albumos parasti parādās divas reizes īsāks – tad šeit var redzēt, cik daudz katrs skaņdarbs ir izkrāsots un krāšņi pasniegts skatītājiem.
Tomijs jau krietnu laiku dzīvo Amerikā, tāpēc skanējums brīžiem sāk kļūt pārlieku kantrī pārsātināts. Ja to savieno ar aptuveni pusotru stundu garo programmu, tad reizēm uzacis saraucas par to, ka skanīgajā priekšnesumā iezogas vienmuļība un garlaicība. Varbūt kāds bija vīlies, nedzirdot leģendāro Meisona Viljamsa dziesmas “Classical Gas” versiju vai Lenona “Imagine”. Taču, ja cilvēkam aiz muguras ir milzīgs skaņdarbu slogs, ir no kā izvēlēties, un, ja koncerts būtu vēl garāks, nez vai lielākā daļa klātesošo izturētu šo satriecošo, taču reizē arī nogurdinošo uzstāšanos. Redzēsim, vai Tomijs Emanuels nostiprinās Latviju kā ikgadēju apmešanās vietu un koncertēs arī ceturto reizi. Publikas atsaucība ir neviltota – tad kādēļ gan ne?
Foto: Vladislavs Punculs
Mūzika » Koncertu un festivālu apskati
Sertificēti lielisks. Tomijs Emanuels Ķīpsalas hallē
Eņģelis, 26.04.2010. 00:07 | komentāri (1)
Uz katra plakāta, ko var atrast Rīgā, Tomijs Emanuels parādās ar saīsinājumu “c.g.p.”. Tas nenozīmē neko citu kā vienīgi “certified guitar player”. Līdz ar to nerodas nekādas šaubas, ka viņš šo saīsinājumu spēs attaisnot arī dzīvē. Par to 24.aprīlī pārliecinājās vairāk kā pustūkstotis skatītāju un, kas ir krietns rādītājs, jau trešo reizi.
Lasi vēl...
