Lietuvas festivāla „Be2gether” apskats

Festivāls notika Norvišķu pils pakājē. Vieta ir ļoti dīvaina. Kartē tā ir kā izaugums uz Lietuvas teritorijas un brūce no Baltkrievijas puses. Mazais traipiņš ir arī ļoti maziņš. Pa šauru jo šauru ceļu, no kura labāk nenogriezties, mēs nokļūstam šeit, izejot pases pārbaudi, sanāk gandrīz, ka mēs izbraucam no Lietuvas. Tā arī man neizdevās noskaidrot, kā šis brīnums radies un kad. Cik sapratu, par šīs teritorijas vēsturi pat nezin neviens Lietuvietis. Bet priekš šī festivāla, kurš idejiski ir kā tautu vienojošs un pie reizes arī propagandists pret Baltkrievijas vardarbīgo režīmu.

Piektdienas vakarā ierodamies Norvišķos, jau tumsā. Pirmais iespaids ir diezgan liels haoss, kur milzīgas masas spiežas pie ieejas vārtiem un preses pārstāvji pie vip. Kad esam novietojuši mašīnu, iestājas iekšējs miers. Platība festivālam ir milzīga. Ir divas lielās skatuves, un lai cilvēkiem nenāktos gaidīt, grupas uzstājās pamīšus uz abām skatuvēm. Vienlaicīgi ar dzīvajām skatuvēm, darbojas arī milzīgs elektroniskās mūzikas angārs. Vēl ir bezgala daudz jauku izklaižu iespēju, kā, piemēram, putu vannas, austrumu stūrīši ar ūdenspīpēm, „čilauti” un mākslas izstādes, kuras, kā vienmēr, ir diezgan cietušas pēc šādiem pasākumiem. Izklaižu un naudas zaudēšanas iespējas ir gana daudz, lai gan ne tik lielas kā Latvijā, šeit viss ir lētāks. Toties alus ir briesmīgi slikts.

Aprakstīšu jums pāris grupu uzstāšanos, kuras man šķita viss interesantākās. Pirmais vakars.

Tikko pēc telšu uzcelšanas steidzam uz galveno mērķi, leģendārajiem „Bloodhound Gang”. Šī leģendārā ASV grupa ir nodevusies Austrumeiropas izbraukāšanā. Tā kā grupa vispār ir diezgan ekscentriska, es nemaz neesmu pārsteigts par viņas atrašanos še. Kā jau ziniet „Bloodhound Gang” bija arī Latvijā, Liepājā un pārsteidza skatītājus ar iespaidīgu šovu. Tad nu steidzām salīdzināt ar Lietuvu. „Bloodhound Gang” izceļas ar pilnīgu ņirgāšanos par visu un par sevi ieskaitot. Cilvēki ir saspiedušies ap skatuvi kā bites ap medu. Arī es esmu ar siltām jūtām, jo „Blodi” ir mana bērnības mūzika.

Tur jau viņi nāk. Pirmais parādās ģitārists Lupus un ar savu muskuļoto un X cilvēka, vilkača frizūru aizpilda skatuvi. Tad parādās arī Jimmy Pop, kā tāds geju aristokrāts, fraciņā, šallītē un pilnīgi ārpusstila esošā beisbola cepurē. Katrs ir sadalījis savu lomu un šodien Jimmy Pops ir gejs. Tiek risināti diezgan gari dialogi ar skatītājiem un var just ļoti spēcīgu kontaktu ar grupu. Tas ir patīkami, ka „Blodi” rada izjūtu, ka arī viņiem ir tīkami būt šeit. Tiek patērēts milzums daudzuma alus, kurš tiek mests skatītājos, liets uz skatuves. Programmā „Blodi” ir iekļāvuši tādas lietas, kā Lietuvas himnas kopīgu dziedāšanu. Jimmy Pops ir ar Lietuvas basketbola izlases kreklu. Drīz vien ir sajūta, ka esi vai nu teātra izrādē vai arī cirka priekšnesumā. Starp dziesmām, Evil Jared aiz sava locekļa pa skatuvi velk skaņu skapi. Dialogos tiek „aplikti” visi Lietuvas kaimiņi, ieskaitot pašus, izņemot Latviešus, kuri tiek diezgan saudzēti. Tikai tagad es saprotu, ka iemesls ir diezgan labais koncerts Fonteina pilī, Liepājā, par kuru mēs varam lasīt Jimmy Popa dienasgrāmatā. Atmosfēra ir enerģitizēta, kad atskan jau leģendārās dziesmas „The Bad Touch”, “Along Comes Mary”. Publika gandrīz vai sajūk prātā. Protams, visi dzied līdzi. Tiek saplēsts baltais Evila Jareda krekliņš. Jimmy Pop atgādina, ka viņu mežā izvaroja divi basketbolisti. Viss sagriežas mežonīgā vājprātā, kur Evils izdzer alu un atkal atvemj to un vēlreiz izdzer. Tas viņam sanāk tik burvīgi kā bērniem urbinot degunu. Fani alkst pēc saplēstā Evila krekliņa un viņi ar to dabū. Evils izslauka paduses, dibenu, degunu un tad iemet pūlī. Jimmy Pop jautā Lietuvas publikai, ko viņi vairāk ienīst - ASV vai Britu karalieni. Viedokļi dalās. Pārsteidz diezgan labās zināšanas par Lietuvu, tā pat kā par Latviju Fonteinfestā. “Blodi” nu noteikti ir ASV inteliģentākā populācijas daļa, kāda mūžā ir redzēta. Viņi nav saindēti ar politkorektumu un visām citām smadzeņu skalojamajām “mēslatziņām”. Tad jau seko jaunā dziesmiņa “Foxtrot Uniform Charlie Kilo” par brīnišķīgu B filmu zvaigzni. Teksti ir tik pat vājprātīgi kā Bloodu izdarības. Varu tikai apgalvot, jo nevaru jums pierādīt, bet vismaz es sen nebiju redzējis tik labu šovu. Visi citi cenšas pēc fona, gaismām, kaut kādas pirotehnikas, Blodiem to nevajag. Blice nospēlē divas stundas, kuras paskrien kā minūtes un gribētos vēl un vēl.

Nākamie piemiņas vērtie ir lietuviešu blice “Pieno Lazeriai”. Kuru šovs nav mazāk iespaidīgs. Blice iedzīvina “80 gadu essential”. Ir pat grūti saskaitīt, cik tad dalībnieku ir, jo viņi ir daudz. Divas vokālistes, taustiņnieks, buņģieris, trompetisti un saksofonisti un vēl kaut kas. Grupa spēlē brīnumjauku, nostaļģisku sintipopu. Arī skatuves tēls ir ļoti nostrādāts. Meitenes mini kleitiņās, uzkasītos matos. Kleitiņas noklātas ar pērlītēm, kuras met staru kūlīšus, radot iespaidu, ka meičas izstaro gaismu. Cik nu es saprotu lietuviski, tad vienas dziesmas nosaukums bija “robotas irgi zmogas” -robots arī ir cilvēks. Bīti ir tiešam baudāmi. Šī grupa ir tiešam laba, tā kā iesaku vainu “kreisi” vai “pareizi” dabūt kādu viņu disku.

“Morcheeba”, protams, burvīga mūzika. Tiem, kuriem prasās, kas mierīgāks, bet toties ļoti kvalitatīvs un baudāms.

A.Mamontovas, kurš ir kaut kas līdzīgs mūsu Baušķiniekam, H. Lediņam, Gobziņam tikai nedaudz popsīgāks. Arī vecais 80-to bīts, rociņš. Diezgan šarmanti. Tā kā tagad tas nāk modē, tad viņš ir trāpījis desmitniekā.

Vis labāk pie sirds man gāja svētdiena, kad nu jau varēja baudīt festivāla esenci. Noreibuši ļautiņi, nedaudz netīri, brāļojas savā starpā. Satikti latvieši. Panki, kuri klupdami, krizdami, grūstās pie skatuves. Pankroka grupas, kā pēdējo spēku izsūknētājas. Metos dejā, grūstos ar visiem pārējiem un mēs smaidam viens otram sejā. Pēdējās naudas izdošana.

Uzstājās brīnumjaukas mūsu lielo kaimiņu grupas. “Modeļ ņeba”, brīnišķīga krievu grupa ar fantastisku solisti. Meitene ar ļoti spēcīgu balsi un mežonīgiem, lokainiem matiem. Salīdzināt varētu ar “Maša i medveģi”. Tikai teksti diezgan glupi un primitīvi, toties balss visu nolīdzina.

Jāatzīmē arī ļoti spēcīgā Baltkrievu blice IQ 48. Pēc nosaukuma varētu spriest, ka grupa ir galīgu stulbeņu apvienība, bet kad uzprasu kā tad radies šis nosaukums, solists var pastāstīt tikai stāstu, ka kaut kur Vācijā uzstājoties, uz plakāta tika sajaukts līmenis un viņu IQ tika paaugstināts no 42 uz 48 un tā arī viņi to atstājuši. Brīnišķīgi dzīvīgs pankroks, taurītes, saksofoni un solists, kurš ir kā ūdenszāle. Pirmā dziesma “norauj jumtu” - “Marsijaņi uže zģes”. Pagurusī publika pārsteidzoši tiek atdzīvināta. Gribējās iegādāties viņu CD, bet ģitārists godīgi atzinās, ka pa dzērumu vakar visus pazaudējis.

Vēl ir Dr. Green, kurš ir lietuviešu Inokentijs. Leiši trako gar skatuvi, ka putekļi šķīst un “Grīns” nelāgi bruģē ceļu mūsu blicei “Tribes of the City”.

Mūsu “Tribes of the City” ļoti ilgi skaņojas, jo grib būt super kvalitatīvi. Leiši, kur kurais, izklīst. Tā nu mēs daži latvieši steidzam glābt mūsējos. Kliedzam uzmundrinošus saukļus un mēģinām iekvēpināt padzisušos leišu “braļugas”, bet nu kaut kā nevedas. “Traibi” sāk spēlēt. Fantastisks skanējums un solistes balss aiznes mūs nekurienē. “Tribes of the City” ir ļoti līdzīgi “Mogwai” vai “Sigur Ros”. Tas ir artroks. Svētdienā, vēl zem saulesdūriena, šī mūzika ir letāla, lai gan tik skaista. Žēl, mūsējiem vajadzēja spēlēt naktī.

Ceru, ka nākamgad šo festivālu pārstāvēs vairākas latviešu grupas, jo šimfestivālam noteikti ir nākotne - tas nu tagad ir pavisam skaidrs.