Kāpēc tas viss ir vāciski?
Ģirts: Sākumā mēs domājām, ka būs franciski, taču tas izklausījās pārāk “mīksti”, tāpēc nolēmām, lai paliek vāciski. Mēs sākām mēģināt svētdienās, kāds pateica, ka esam tāds “Svētdienas leģions”, bet latviski tas galīgi ne pēc kā neizklausās.
2007. gadā tas viss radās kā joks vai tomēr nodomi piedalīties Latvijas Universitātes konkursā bija nopietni?
Ģirts: Es dziedāju “Soundarcade” (SA) vēl agrāk, man bija pozitīvas attiecības ar brāļiem Ābelēm, un izdomājām, ka varētu varbūt ko paspēlēt, jo mums kopā labi sanāca, un SA tad vēl nebija tik labi izveidojusies kā tagad, kad Mārtiņš Ābols dzied. Sākām mēs trijatā zīmīgi pa svētdienām, pēc tam tas viss apauga, nebijām tā plānojuši. Mēs nevienu nemeklējām, taču cilvēki paši šad tad atnāca pēc aparātiem, paklausījās, vispirms basģitārists no “Versus” (Ivars Kalvis), SA bundzinieks (Ēriks Bakšējevs), viņiem iepatikās, un tā beigās izdomājām, ka varam paspēlēt kopā, tad pieaicinājām vijoli.
Tas viss notika tādā pašplūsmā, lēnām un mierīgi. Septītajā gadā nebija tā, ka mēs uz kaut ko gājām. Jau bija pāris dziesmas, Olivers Tarvids bija SA skaņotājs, tāpēc viņš kā radio NABA pārstāvis arī organizēja to pasākumu. Olivers ieteica intereses pēc uzspēlēt. Tā bija tā pirmā vieta, kur mēs parādījāmies un pašiem par pārsteigumu vinnējām, tas bija labs stimuls turpināt.
Šķiet, “Das Sonntags Legion” var nosaukt par “Lielisko džentlmeņu līgu”, jo kopā ir sanākuši visi lielie Latvijas alternatīvās skatuves vārdi.
Ģirts: Nu, vēl jau ir arī meitenes. Bet mums nekad nav bijis kāds pašmērķis savākt visus labos spēlētājus kopā, un tad nu radīsim ko unikālu. Visi dabiski un neapzināti sanācām kopā. Uz to negribētu pretendēt.
Savos pirmsākumos jūs esat spēlējuši Anglikāņu baznīcā. Vai ir doma atgriezties?
Ģirts: Jā, mums vēl aizvien ir doma otrajam koncertam. Pagājušogad nepaveicās ar laikiem, SA bija albums, rakstīšana un citi darbi, arī tagad mēs esam daudz vairāk; grūtāk visiem savākties. Bet noteikti spēlēsim. Vispār vēlētos uzstāties netradicionālās vietās, mēģināt meklēt kādas sakrālās telpas, jo to mūziku pašiem negribas tik daudz katrā klubā par visām varītēm spēlēt. Tas ir labi, bet sanākšana kopā mums ir kā tāds rituāls.
Vai jūs nejūtaties kā savdabīga monopola radītāji un arī vadītāji?
Raitis: Es domāju, ka nē. Ir “Tesa”, 9Horizon” un vairāki citi draugi. Tas viss ir kā komūna, līdzīgi domājuši cilvēki.
Lauris: Tas jau nav arī monopols, tā vienkārši ir kustība, kas visu laiku ir pastāvējusi, protams, transformējusies. Ir pamatstraumes - mūzika, arī alternatīvā. Arī neatkarīgajā mūzikā ir populārā, kuru zina visi, un tad vienmēr ir kāda ar specifisku iezīmi, kura vajadzīga vienam procentam cilvēku.
Ģirts: Kaut gan ar “Das Sonntags Legion” esam sasnieguši daudz plašāku auditoriju nekā apzināmies. Mēs patīkam arī piecdesmitgadīgām sievietēm un trakām vecmeitām.
SA un S.I.L.S. , tagad arī Leģions sākās diezgan lēni. Vai tas notika tāpēc, ka jūs nevēlējāties kļūt par kārtējo popmūzikas grupu, arī nedomājot, kas no tā varētu iznākt?
Raitis: Mārketinga stratēģijas tur tiešām nebija. Tā ir vienkārši mūzika, nebija tā “Davai, taisām grupu”. Sanācām šad tad kopā, runājām, runājām un pēc laika sapratām, ka paliek jau neērti, cik daudz var runāt, labāk uzspēlējam.
Ko jums pēc šiem gadiem nozīmē mūzika, ko izsaka šis vārds?
Lauris: Vienreiz pārdomāju, ka nu ir pagājis kāds laiks, kad par to varētu runāt, agrāk es to neuzdrīkstētos teikt, jo tas izklausās smieklīgi, kad kāds sāk spēlēt, un viņam jautā šo jautājumu, tad parasti atbild, ka mūzika ir mana dzīve. Bet tagad, kad šis laiks ir pagājis, un laiks ir tas, kas dod pamatojumu šim spriedumam, varu teikt, ka mūzika ir ļoti svarīga manas dzīves daļa. Nu jau daudzus gadus tā aizņem vairāk kā trešdaļu no tās. Tas ir kā garīga un fiziska prakse, kuru es piekopju, un būtu ārkārtīgi vajadzīga, ja tiktu atņemta.
Raitis: Mūzika kā tāda mūsu dzīvē nozīmē ļoti daudz, bet balets, piemēram, mums nozīmē ļoti maz. Citiem tas atkal ir viss. Mūzika, iespējams, nav nekas daudz vērtīgāks par pārējām lietām, tas atkarīgs no personības un dzīves gājuma. Piemēram, automehāniķis sāk labot mašīnu un atslēdzas no pasaules, nokļūst pats savējā, un tajā pašā laikā viņš izdara daudz vairāk laba nekā mēs.
Lauris: Vienreiz runāju ar Stīvu van Tillu (Steve van Till; Neurosis), viņš teica, ka mūziku vērtēt ir ļoti grūti. Kafijas tase var maksāt trīs dolārus, par to viss ir skaidrs. Bet cik maksā dziesma? Tagad “itunes” visu var ielādēt par vienu dolāru, tajā pašā laikā viena dziesma var totāli uzlabot lomu, bet cik dārgi tas ir? Ir tādas kategorijas, kurās īsti nevar atbildēt. Dažreiz jau mūzika nekādu lielo lomu nespēlē, bet brīžiem jāsaka, ka, paldies Dievam, tāda lieta pastāv.
Ģirts: Man personīgi mūzika dod iespēju sapazīties ar cilvēkiem, iegūt citādāku pieredzi, dziļākas savstarpējās attiecības. Un procesa laikā tu arī atbrīvojies, tāpat kā labojot mašīnu.
Raitis: Nu, piemēram, tādiem mūziķiem kā Lauris Reiniks un Mārtiņš Freimanis, viņiem jau vairāk tas kokaīns un sievietes, vairāk tas rokenrola dzīvesveids...
Vai nav tādas sajūtas, ka uz katru koncertu nāk vieni un tie paši cilvēki?
Lauris: Nu, uz “7 pieauguši vīrieši” vairs nenāks, tie bankrotēja, vairāk nevarēja atļauties spēlēt.
Mēs vienreiz runājām ar Miku Magoni (SKYR), ka ir kādu piecsimt cilvēku auditorija, ar kuru var rēķināties, ka atnāks tāds skaits. Mums, starp citu, ir viens īsts fans no Lietuvas. Ir arī cilvēki, kurus zinām, citreiz kāds pēc koncertiem pienāk aprunāties, bet tā īsti auditoriju jau nevar vērtēt, jo var atnākt no visdažādākajām sabiedrības daļām, cilvēki no citas operas vai kļūdas pēc. Bet tomēr viņam ir savs viedoklis. Šad tad ir tā, ka atnāk un pasaka – nekad nebiju dzirdējis, un ļoti patika.
Raitis: Bet ir koncerti klubos ar mazām ieejas maksām, īpatnējās vietās, piemēram, ir plāns Valmierā skvotā koncertēt. Taču tu rēķinies ar cilvēkiem, kas atnāks, arī neskatoties uz šiem noteikumiem.
Jūsu mūzika lielā mērā tiek ražota ar lielu daudzumu elektrības. Vai varētu sagaidīt arī pilnīgi akustisku koncertu?
Raitis: Mēs nevaram uzstāties tādā vietā, kur nav elektrības. Varam spēlēt arī akustiski, bet tad ir pavisam citi noteikumi. Elektriskā un akustiskā ģitāra ir divas dažādas lietas. Elektriskā kauc un darbojas pilnīgi savādāk, ar akustisko jau tās pašas notis sanāk, taču tas nav nekas līdzīgs.
Ģirts: Mēs sākumā mēģinājām un arī domājām, ka varētu būt kaut kas mierīgs un akustisks, bet vienreiz paskatījāmies un nepatika. Tā var darīt, bet tad tas ir jātransformē, un tu taisi kaut ko pilnīgi no jauna. Es savas partijas varu spēlēt, tas neko nemaina un piešķir savu noskaņu, bet Laurim un Raitim tas pieprasa citus aranžējumus.
Ko mainīja uzvara konkursā “EMERGENZA”?
Lauris: Nekas nemainījās. Tas konkurss bija konkrēta “laža”. Organizatoriem bija kaut kādas vīzijas, nezinām, kas viņiem ko bija sastāstījis. Mums jau sākumā likās, ka tas beidzot būs kaut kas sakarīgs, bet beigās izrādījās jauno grupu slaukšanas projekts. Vienā ziņā likās, ka pat labi, ka uzvarējām mēs, jo, ja tur būtu jaunā grupa ar tādām lielām un svaigām cerībām, viņiem būtu normāls aplauziens, šajā ziņā mums āda bieza, tas neko daudz neietekmēja.
Raitis: Bet vismaz aizbraucām uz Somiju, nospēlējām koncertu, ieēdām baigi dārgos burgerus, sadzērāmies vīnu, un katram pāri palika vēl 20 eiro. It kā Ziemeļeiropas fināls, bet Baltijas uzvarētājus aizsūta uz Somiju, kur sacenšas Turku ar Helsinkiem. Tāpat kā, ja kādā latviešu mūzikas konkursa finālā pēkšņi uzstātos grupa no Moldāvijas.
Ko klausāties jūs paši? Vai tas arī ko ietekmē?
Ģirts: Tā ir ļoti dažāda mūzika, bet nez vai tas kaut ko ietekmē. Nevajag saukt grupas, mūzika vairāk kalpo noskaņai. Var izmantot kādu no viņu izteiksmes līdzekļiem.
Raitis: Vieglāk ir pateikt, ko mēs neklausāmies. Nekad Eiropas Hītu radio, hiphopu diezgan neklausāmies, izņemot “Dälek”, tas ir tāds smagāks, eksperimentāls. Tīru popsu. Taču praktiski visa mūzika, kas ir platēs, vienmēr ir klausāma. Paši izdosim ar SA. Sontāgiem pagaidām vēl nē. Tas ir salīdzinoši dārgi, tur vajag mazliet vairāk paspēlēt, daudzi cilvēki par “Das Sonntags Legion” uzzinās tikai pēc albuma prezentācijas. Par SA vērtējums ir jau diezgan liels un bagāts.
Lauris: Mūzikai ir jābūt ļoti vērtīgai, bet mēs paši to nevaram noteikt. Ir jāzina, vai kādam tas patīk, un tad var mēģināt. Visu izdodam priekš cilvēkiem, nevis priekš ķeksīša. Ja neviens nepērk, tad kāda jēga.
“Acid Rain Will Eat Our Culture” nav radio formāta. Kā jūs nokoncentrējāt katras dziesmas garumu?
Raitis: Sākumā tās bija garākas. Bet, tā kā mums sākumā nekāda koncepta nebija, mēs vienkārši spēlējām un tajā brīdī, kad likās, ka jābeidz - beidzām. Dažas pieslīpējām un saīsinājām, dažas pastiepām garākas. Kad piedalījāmies tajā Universitātes konkursā, Madars Štramdiers teica, nu, davai, džeki, jāatbalsta augstskola. Vinnējām, ieguvām ierakstu Latvijas Radio studijā, un tad sapratām, ka kaut kas beidzot ir jāfinalizē un jāsaliek kompozīcijas. Tad mēs saņēmāmies, pēc tam gadu palaidāmies, un, tad, kad atkal saņēmāmies, termiņš jau bija nokavēts. Sarunājām, ka dabūsim atlaidi tāpēc, ka viss no sākuma bija par brīvu.
Sanāk, ka radio NABA un Madars ir kā jūsu krusttēvs, arī Olivers. Tātad, viņi ir vienīgie, uz kuriem var cerēt Latvijas alternatīvā skatuve?
Lauris: Madars ir pelēkais kardināls. Tāds bija arī Jānis Vītols (Gauja Records), vēl ir Miks ar SKYR, džeki no “I Love You”, kas izdod “Mona De Bo”, arī Viestarts Gailītis. Viss jau pa Latviju ir ļoti izkliedēts, bet tā, ka nekas nenotiek, arī nevar teikt. Ir tāda maza komūna, kurā tu praktiski pazīsti visus, tāpat arī šī “500” cilvēku auditorija, uz kuru katra grupa plus mīnus orientējas.
Raitis: Bet kas mums ir lieliski, ka, ja braucam uz ārzemēm, cilvēki jautā, kāda jums tur ir “scēna”, tad par underground mūziku Rīgā jau var runāt. Mums ir vairākas grupas, ar kurām pietiek, ir cilvēki, kas nāk uz koncertiem. Latvijā ir vismaz četras vietas, uz kurām aizbraukt gan mums, gan ārzemju grupām. Mums ir “Tesa” un “Silards”, “Tramplīni” indī skatuvē, pilnīgi no citas operas ir “Auļi”, vēl arī “Mona De Bo”, “Satellites LV” un “Mofo”.
Un kā ir ar “Alis P”? Viņš jūs trešdien albuma atvēršanā iesildīs.
Raitis: Mēs domājām, ar ko lai labprāt kopā uzspēlēt, jo otru cilvēku nevajag, lai kādu te iesildītu, bet vajag tādu, ar kuru būtu forši – mēs uz koncertiem neejam auksti. Kad Gundars ar akustisko ģitāru viens pats reiz spēlēja šeit “Aptiekā”, tā laikam bija bāra dzimšanas diena, mums likās fantastisks priekšnesums, nopirkām disku, un lēnām aizgāja. Bet tā ir tīra manta, nesamākslotība, vienkāršība. Tā ir mūzika, kurai tu vari noticēt. Viņam ir arī ļoti laba humora izjūta.
Mēs ar brāli strādājām pie skaņas likšanas Eirovīzijā, kad uzstājās grupa “F.L.Y.” un nenoticējām nevienam viņu vārdam. Mums tāda skatuve vienkārši neeksistē.
Bet kāpēc “Acid Rain Will Eat Our Culture”? Diezgan parasti un klasiski.
Lauris: Mēs beigās domājām, ka tas ir tāds bezcerīgs postmūzikas nosaukums. Bet viss radās Polijā, kad tur pabijām skeitborda sacensībās. Mums ar draugiem savā starpā bija strīds, un pēkšņi no nekurienes pienāca būdīgs, pavecāks džeks, kurš jau pēc piecām minūtēm piedalījās sarunā.
Raitis: Pēc tam viņš mums veda parādīt to foršo, veco pilsētiņu, kurā tas pasākums notika, jo bija arhitekts. Pa nakti staigājām apkārt, un viņš piegāja pie kādas vecas mūra baznīcas un pateica tieši šo frāzi un sūdzējās par Polijas industriju, kas rada skābos lietus, kuri nav bīstami cilvēkiem, bet saēd vecās celtnes. Un tad likās baigi foršais teiciens, kuru tādā situācijā var pateikt. Ir tā, ka cilvēki ko rada, un tad viss nāk atpakaļ, strādā viņiem par sliktu. Varbūt, kāds tieši vēlas, lai tās mājas saēd. Bet izveidojas tāds kā aplis. Mēs šo nosaukumu izvēlējāmies, lai katrs tam apakšā varētu padomāt ko citu.
Vēl arī tas vulkāns. Teica, ka būšot skābie lieti. Tātad tas ir arī aktuāli un līdzi tendencēm.
Un koncertos vēl aizvien vāciski?
Raitis: Mums taču ir tulks (Ģirts), latviešu auditorija arī dzirdēs. Ir smieklīgi, ka dažreiz koncertos nāk klāt vāciešu apmaiņas studentes un saka: “Jūs taču neesat vācieši, jūs taču runājat gramatiski nepareizi!”
Ģirts: Uldis Rudaks sākumā mazliet pārprata, viņš uzskatīja, ka tā ir joku grupa, bet mēs tikai spēlējam nopietnām sejām. Viņš teica, skan jau labi, bet kāpēc vāciski? Bet laikam ir bijis tikai uz vienu koncertu.
Foto: Anrijs Požarskis
