Milzīgas automašīnu virtenes 28. aprīlī ap “Brazīliju”, tik pat garas apmeklētāju rinda – tāda ir pirmā vīzija par šī gada perkusiju festivālu. Taču vēlāk atklājas vēl kas – visa lielā sporta centra platība ir jau piepildīta ar ritmu alkstošiem cilvēkiem, puse no pirmā stāva noklāta ar pavisam īstām smiltīm un daudziem beņķiem, lai skatītāji ērtāk varētu vērot lielo šovu, kurš beigās ievelkas līdz pustrijiem ar pēdējiem spēcīgajiem apmeklētājiem. Jā, šogad reklāma bija nostrādājusi, to pašu var teikt arī par idejas neordināro un autentisko dabu, kas pievilināja vēl vairāk cilvēku, kā arī ar savdabīgo vietu, kur šis festivāls notiek.
Visa pasākuma narators, kā arī dalībnieks vairumā priekšnesumu bija Latvijas modernās perkusiju skolas un “popkultūras” aizsācējs Nils Īle, kurš šad tad, gaidot kārtējo uzstāšanos, izklaidēja publiku ar stāstiem un vēlmi iesildīt visus klātesošos ar kādiem ritma saspēlēšanās likumiem. Lietā tika liktas arī palmu lapu bļodiņas, kas tika izdalītas skatītājiem pirms ieejas “Brazīlijā”. Ar uzsvaru, ka tās ne tikai labi grab, bet ir arī dabai draudzīgas un pārstrādājas viena mēneša laikā, par to bija parūpējies festivāla draugs “homo ecos:”.
Kā pirmie festivālā uzstājās Īles jaunākā grupa “Varenie”, kuri savam vecumam tiešām bija vareni (~10 gadi), pēc tam sākās Otello Matačenas (Otello Matachena) festivāla maratons, kad Nils Īle uz skatuves kāpa, lai spēlētu pirmajā sevis izveidotās apvienības “Afroambient” priekšnesumā. Matačena, gluži tāpat kā Nils Īle, perkusiju mākslu apguvis pašmācības ceļā, tikai nav tendējies uz džambu, bet gan uz kongu, tablu un bongo. Pēc viņu vieglās iesildīšanās sākās apvienības “Soul Tap” priekšnesums, kura sastāvā ir trīs stepa dejotājas Annija Ķesele, Gunta Tomsone un Guna Kaše un pāris muzikāli puiši. Meitenes ir vēlāk performējošās stepa skolas “Top Tap Company” audzēknes. Kā vēlāk izrādās - tikpat fleksiblas kā Īle vai “Pulsa Efekts”, jo paspēj uzstāties gan kā džambistes, gan kā uguns šova virtuozes (Gunta).
Vakara programmu turpināja vairākas dejas izrādes. Kā viena no tām studijas “Alegria” vēderdejotāja un flamenko virtuoze ar Matačenu pie darbuka, starp abām meitenēm arī etnoperkusiju studijas “Kanisaifa” priekšnesums. Viņu uz skatuves nomainīja pirmie lielo ovāciju saņēmēji, “kungu apkaklītēs” uzstāšanās “Body Percussion”, kuras sastāvā varēja pamanīt arī “Pulsa Efekta” dibinātājus Dzintaru Vīksnu un Kristapu Krollu, kas, kā jau Latvijas perkusiju lielie vārdi, paspēja uzstāties arī citos priekšnesumos. Šis neilgā, horeogrāfiski izstrādātā performance bija kā neliela vīzija par apvienības gaidāmo izrādi maijā, kas ir kā turpinājums 2007. gada “Spēkam”. Lieliska, nosvērta un izslīpēta ķermeņa klabināšana, kuras sastāvā iekļauta lieliskas kvalitātes ironija un skaista vizuālā pasniegšana. Galu galā – viens no visjaukākajiem paraugdemostrējumiem un, varbūt ne iespaidīgākajiem skaļuma, bet izpildījuma un ironijas ziņā gan. Tad laiks pienāca vēl pāris ritmiskās mūzikas audzēkņu priekšnesumiem kā jau pieminētajiem “Top Tap Company” ar pasniedzēju Māri Pūri priekšgalā un kārtējiem Īles džambas skolniekiem “Klikšķi”.
Kolektīvs no Sanktpēterburgas “Baraka” uzsāka festivāla nopietnās mūzikas sadaļu, pieaicinot vēl kādu deju studijas “Alegrija” indiešu dejotāju un sākot radīt ne tikai eksperimentus, bet labi apstrādātus pasaules mūzikas ritmikas un perkusiju paraugdemonstrējumus un kompozīcijas. Pēc viņiem uzstājās Sergejs Ancupovs un viņa komanda, lai nospēlētu vairākas skaņdarbus Indijas klasiskās mūzikas garā, līdzīgi Ravi Šankaram (Ravi Shankar) un Ustad Amdžad Ali Hanam (Ustad Amjad Ali Khan), no pēdējā viņš 27 gadus arī ir mācījies spēlēt savdabīgu stīgu instrumentu sārodu, kurš sastāv no 19 (!) stīgām. Ļoti komplicēts muzikāls priekšnesums, izmantojot arī vienu no vissarežģītāk spēlējamajiem bungu paveidiem – tablu, ko spēlēja lietuviešu brīnumbērns Rītis Kamičaitis.
Pēc šiem klasiskajiem un nopietnajiem Indijas garā radītajiem priekšnesumiem beidzot sākās visa festivāla šovu kulminācija, kuru iesāka grupa “Mamadu”, kuri spēlēja spēcīgu perkusiju “simfoniju”, taču šīs uzstāšanās jauda palielinājās, kad uz dēļiem ar viņiem kopā uzkāpa trīs Latvijas čempioni paukotāji – Aleksandrs un Evgenijs Zelikoviči un Māris Trukšāns. Tad nu viņi centās attaisnot bungošanas vizuālo un emocionāli saspīlēto daļu. Pēc šī pavisam dīvainā salikuma uz skatuves parādījās daļa no jau Eiropas un, iespējams, pasaules slavu ieguvušās bungu grupas “Auļi”, kas ar skatuves vārdu “Pērkonvīri” nospēlēja skaistas un spēcīgi kustinošas variācijas par latviešu ritmu tēmām. Viņiem palīdzēja arī viena no Latvijas jaunajām labākajām koklētājām Laima Jansone. Nila Īles Sanktpēterburgas “Afroambient” audzēkņi un visi kopā nospēlēja daudz un dažādu afrikandisko variāciju, kā arī pašradītos ritmus un tēmas. Ļoti interesanti izklausījās performancē iesaistītais dziedājums krieviski – brīžiem likās, ka mūzika šai valodai un šim tekstam ir radīta speciāli, nevis piemeklēta kādos Āfrikas džungļos. Kopumā laba bungošana un tiešām skaists vizuālais noformējums un vokāls.
Šovgrupa “Malibu show” turpināja ritmisko un aktīvo parādi, kura tika bāzēta uz studijā ierakstītiem un izveidotiem pavadījumiem, pārsvarā elektroniskiem ritmiem, taču ļoti spēcīgi papildināta ar džambām un darbukiem. Vīri atkal baltos kreklos un melnās kaklasaitēs un brillēs. Šķiet, ka visi šī vakara solīdie ir ieradušies no 1965. gada un papildus bungošanai šad tad aizraujas ar rokenrolu un marihuānu. Taču Māris Grigalis ar savu komandu pavisam nopietni saspēra publiku, ka pēc “Malibu Show” ļoti daudzi sāka dejot un cēlās kājās. Viskrāšņākais un cilvēku skaitā visbagātākais priekšnesums sekoja pēc jau pieminētajiem elektroniskajiem “latviešu Safri Duo”, kad uz skatuves dēļiem parādījās vienīgā Latvijas perkusionistu grupa, kas spēlē bagātīgos Brazīlijas ritmus. “Samba de Riga” ar Matīsu Akurāteru vadībā, palīdzot vairākām dejojošām meitenēm, radīja vislielāko troksni visā festivālā, taču priekšnesuma laikā tomēr nedaudz pietrūka tā patiesi vajadzīgā karstuma, kurš pēc tam tika labots ar divu lielisku, skaistu un valdzinoši ugunīgu dejotāju Sambas karnevāla tērpos, kā arī nedaudz ar pašas bungotāju grupas nokāpšanu lejā pie publikas un spēlējot, stāvot kopā ar visiem pārējiem. Tāpēc “Samba de Riga” priekšnesums šajā ziņā bija unikāls, jo pirms un pēc tā neviens saspēlēt ar skatītājiem neieplānoja, ja nu vienīgi pats Īle, uzstāšanās starplaikos izklaidējot tautu.
Akadēmiskie perkusionisti Edgars Saksons, Rihards Zaļupe un Ivars Kalniņš atskaņoja jau labi iespēlēto Stīva Reiha (Steve Reich) komponēto skaņdarbu “Drumming I”, un pēc viņiem skatītājiem elpu ievilkt lika deju grupa “Dzirnas” ar savu izcilo un skaisto priekšnesumu “Acuna Matata” (Nekādu problēmu). Kā zināms, Agra Daņiļēviča radītajai studijai vēl tik tikko bija lielkoncerts, un šis krāsainā, emocionālā un fiziski augstā kvalitātē raudzētā izrāde bija daļa no tā. Visa grupa kā pulkstenis darbojās perfekti saliedētā komandā ar pāris solo izvilkumiem, vienu no tiem ironiski radīja Maija Bika un vēl nesen Ģertrūdes ielas teātrī rādītās lugas “Uz nokaitēta jumta” dejotājs Kristaps Ceļmalnieks. Kristāliski skaidra vīzija un horeogrāfu Daņiļēviča un Markusa Zmēlniga (Markus Zmoelnig) versija par Āfrikas karstajām dienām un naktīm un izteikti dramatisko un krietnā daudzumā esošo ritmu, kustību un perkusiju misticismu un maģiju.
Mirklī, kad lielākā daļa publikas bija devusies tikai viņiem zināmā virzienā un palika paši stiprākie un nesteidzīgākie, uzstājās Dzintara Vīksnas audzēkņi “Afropulss” ar veselām 10 džambām un citiem sitaminstrumentiem, kā arī ar ugunsžonglieriem Dmitriju Pudovu un Kristīni Beķeri un latviešu un lietuviešu mākslinieku apvienība “Mallemuck un Sound Religion&Co”. “Mallemuck” ir vairākkārtējs performanču dalībnieks Vilius Matutis – dūdu, flautu un duduka virtuozs. Šī sadarbība vainagojās ar interesantu elektrisko ģitāru, afrikandisko sitaminstrumentu un ķeltiski raksturīgo pūšam instrumentu skaistuma sakausējumu. Pēc viņiem festivālu gandrīz noslēdza jau slavu guvušie “Pulsa Efekts”, kuri priekšnesumu variēja no mierīgiem ritmiem līdz pavisam hipnotiskiem sitamgabaliem, kas pāris cilvēkiem pat lika dejot kā rituālu dejās. Taču tas nebija viss, jo viņu uzstāšanās tika papildināta arī ar vēl iespaidīgāku ugunsšovu nekā “Afropulsam” , kad uz skatuves bez Pudova un Beķeres kāpa arī pats “Pulsa Efekta” Kristaps Krolls un tāpat vairākkārt uzstājusies Gunta Tomsone. Tad nu viņiem visiem kopā bija iespēja pierādīt, kā ar uguns palīdzību var pārsteigt skatītāju, kas viņiem patiesi arī izdevās. Festivālu noslēdza kārtējā “Afroambient” performance, kas mitējās vien ar kārtīgu “jam session”, kurā pamatīgi izpildījās vien no Latvijas nākošajiem sitaminstrumentālistu karognesējiem Einārs Latiševs, bungojot klasiska kaluma instrumentus, kā arī dažus pašradītus.
Kopumā “Perkusionistu festivāls” ir vērtējams kā lielisks unikāls notikums Latvijas mūzikas pasaulē, apliecinot, ka šī valsts var kļūt par patiesi emocionālas, garīgas un mentāli pārpilnas alternatīvās mūzikas pjedestāli, jo viena vakara festivālu apmeklēja neredzēti un negaidīti milzīgs daudzums cilvēku, kas jau vien norāda uz lielo ļaužu interesi un vēlmi darboties un sadarboties. Tas pats notiek arī ar progresīvo mūziku, psihodēlisko skatuvi un underground mūziku kopumā – latviešu popmūzika vēl pēdējiem vilcieniem cenšas izdzīvot un velk elpu ar “O Akadēmijas” un pāris poppersonu palīdzību, taču ekonomiskās krīzes laikmets ir pozitīvi piespiedis cilvēkus meklēt daudz kvalitatīvākus, koncentrētākus, dabīgākus un garīgi sātīgākus muzikālās pasaules produktus. Nils Īle kopā ar “homo ecos:” un “Aterno” galvas kopā ir salicis pareizajā laikā, lai pamatīgi nostiprinātu un pārbaudītu Latvijas iedzīvotāju vēlmi klausīties ritmikas un trobelēšanas izcilākajos eksemplāros. Tiesa, nākošgad vajadzētu domāt par festivāla muzikālās koncentrācijas kliedēšanu, iespējams, rīkojot to uz divām atsevišķām skatuvēm, jo tas izrādījās krietni par garu, neskatoties uz kvalitāti. Vai arī mēģināt organizēt to paša gada tumšajā ieskaņā, kad festivāls varētu sākties vismaz divas trīs stundas ātrāk. Tas palīdzētu pievilināt arī tos cilvēkus, kas uz “Brazīliju” neieradās tikai tāpēc, ka nebija īpaši sajūsmināti par tajā notiekošā pasākuma vienveidīgo piedāvājumu. Kad notiks trešais “Perkusionistu festivāls”, tad būs nekā savādāk kā izcili, ja tiks pieaicināti mūziķi, kuri sitaminstrumentus nelieto ģenerāli, bet kā ļoti nozīmīgu palīglīdzekli skaņas un ritma enerģijas nodošanai skatītājiem. Tieši tāpēc par festivāla “hedlaineriem”, neņemot vērā jau tāpat lielo “Afroambient” ieguldījumu, kļuva šova un alternatīvo perkusiju pielietojumu eksperti - Body Percussion, Malibu Show, Pulsa Effekts un Dzirnas, kā arī polimuzikālās grupas kā Pērkonvīri ar Laimu Jansoni un Mallemuck ar Sound Religion&Co. Tas liek padomāt, kā organizēt 2011. gada lielkoncertu ne tikai uz vienas, bet, iespējams, uz divām vai trijām skatuvēm un atkal pierādīt Latvijas mūzikas nākotnes lielo perspektīvu.
* no angļu val – ciets, stingrs, elegants, arī solīds
Foto: Vladislavs Punculs
