Starp „Kurbada” un iepriekšējā albuma iznākšanu ir pagājis liels laika sprīdis. Kā Tev šķiet, kad pārtraukums sāk kļūt par garu?
Septiņi gadi bija par ilgu. Pārtraukumi speciāli netiek taisīti, tie vienkārši sanāk – vienu brīdi nebija idejas, tad mainījās grupas sastāvs. No otras puses, ir labāk ilgāk pastrādāt nevis āri sataisīt, lai tikai būtu albums. Daudzu grupu līguma nosacījumi paredz, ka katru gadu ir jābūt jaunam albumam. Dari, ko gribi, bet albumam ir jābūt gatavam! Mums šajā gadījumā ir paveicies, mēs varam ilgāk strādāt. Manuprāt, gads, divi ir normāls atstatums starp albumu izdošanu.
Zinu, ka citas grupas, kas ilgi ir strādājušas pie albuma materiāla, bieži vien nolemj jau sarakstītās dziesmas likt malā un taisīt ko jaunu, jo darbs ir iegājis kaitinošā rutīnā. Kā „Skyforger” pārvar rutīnu? Kā notiek jūsu dziesmu atsijāšana?
Godīgi, cik dziesmas bijām sarakstījuši, tās visas arī izvēlējāmies. Atsijājām tikai vienu. Aptuveni četrus gadus bija pauze, albums tapa pēdējos trijos. Kā sākām darbu, dziesmas tika pabeigtas, aranžētas, un mēs sākām darbu studijā. Mums nav tā, ka tiek radītas 20 dziesmas, no kurām tiek apmestas liekās. Ja radām albumu, tad uzreiz gatavu. Ja jūtam, ka kaut kas nav kā vajag, tad izmaiņas veicam uzreiz. Nav rezerves, no kuras izsmelt labāko.
Tad sanāk, ka konceptuālu albumu ir vieglāk veidot? Ņemot vērā albuma ideju, vieglāk var izvērtēt atbilstošāko mūziku?
Nē, jo es tekstus rakstu pašus pēdējos. Lai arī man bija ideja par Kurbadu, es, klausoties dziesmas, vērtēju, vai tā pēc noskaņas iederas.
Klausoties „Kurbadu”, man šķita, ka mūzika pakļaujas teksta stāstam.
Stāstījums rodas, kad mūzika ir ierakstīta un es to varu savienot ar tekstu. Tā man ir vieglāk. Mūzika man rada vajadzīgās vīzijas tekstam. Tik pat labi albums varēja nebūt par Kurbadu, ja man liktos, ka tēma neatbilst mūzikai.
Albumā „Kurbads” ir jūtama dažādu mūzikas stilu – metāla, roka un folkmūzikas ietekme. Kā Tev šķiet, vai mūsdienās var radīt pilnīgi stilistiski tīru albumu? Vai vispār to vajag darīt?
„Skyforger” ir raksturīgi visas idejas samest „lielā, milzīgā mūzikas stilu katlā”. Mēs nekad nedomājam, kas tas ir, ko mēs spēlējam. Ir labi, kā skan, labi iet kopā ar tekstu un mums pašiem patīk! Pēc tam kāds klausītājs izdomā un mūzikai piekarina atbilstošā stila birku.
Tas noteikti ir saistīts ar pašu muzikālajām ietekmēm. Kādu mūziku klausījās „Skyforger”, kad tika rakstīts „Kurbads”?
Dažādu – 80. gadu heavy metal, kaut ko jaunu, nedaudz folkmūziku, arī popmūziku. Protams, ir grupas, kuras mūs ir jo īpaši ietekmējušas. Tāda grupa ir zviedru „Batory”. Pārsvarā tās ir 80. gadu grupas, kuras patika bērnībā un arī šobrīd. Ko jaunu izdomāt ir grūti – viss ir saspēlēts, pārspēlēts. Grupu ir miljoniem, kuriem ik dienu pievienojās vēl tas pats daudzums.
Kas būtu lielākais muzikālais pārsteigums, ko Tu varētu uzdrīkstēties?
Velnsviņzin. Muzikālais pārsteigums būtu jauna muzikālā ceļa atrašana. Man liekas, ka smagā mūzikas attīstība ir apstājusies un sāk jau riņķī griezties. Turpretim popmūzikā tiek izmēģinātas jaunas tehnoloģijas. Ja salīdzina 90 gadu popmūziku, tad mūsdienās tā skan pavisam savādāk, bet metālā attīstība ir apstājusies. Ja varētu kaut kā pārsist to ciklu. Es atceros, kad šķita, ka „Black Sabath” un „Iron Maiden” radītais šķita smags, bet tad nāca „Metallica”, „Slayer”, vēl vēlāk „Naphalm Death”, „Obituary”. Man liekas, ka tagad šis progress ir apstājies. Bet šo pārsteigumu noteikti sagādās jaunie cilvēki, kas nāks ar vēlmi pretoties vecajam un radīt ko jaunu.
Kaut arī metāla mūzika kļūst stagnatīva, idejā joprojām ir vienotāja spēks!
Noteikti ideja – metāla cīņa pret pastāvošo iekārtu, stagnatismu. Mūsdienās ir stilu daudzveidība, no kuras var izvēlēties sev tīkamāko, tuvāko. Vienojošais ir mūzikā esošais niknums. Cilvēks var izlādēt sevī pastāvošo spriedzi, viņam nav jāiet uz ielām dauzīt stiklus.
„Skyforger” koncerti regulāri notiek dažādās zemēs. Vai nacionālā piederība ietekmē mūzikas uztveršanu? Varbūt esi piefiksējis kādas interesantas iezīmes?
Būtībā tāpat vien uztver. Tādi paši cilvēki, mūzikas fani vien ir. Horvātijā, Slovēnijā ir ļoti sirsnīgi cilvēki un izslāpuši pēc mūzikas. Turpretim Vācijā visa ir gana, tur vienā dienā visās vietās viss notiek. Festivāli ir jautra laika pavadīšana – visas mīļākās bandas vienkopus, metāla tirdziņi un dzīvošana teltīs. Atsauksmes? Aizvadītajā nedēļas nogalē (30.04.) spēlējām Vācijā. Koncertā mēs dziedājām tikai tautas dziesmas, kuras tomēr ir savādākas. Tomēr visiem ļoti patika. Bija salasījies milzīgs pūlis, kas pat centās vilkt līdzi melodijām, citi dancoja, lēkāja.
Kādi, Tavuprāt, ir lielākie plusi, ko „Skyforger” ir ieguvuši ar katru gadu ilgāk pastāvot?
Protams, ilgāk pastāvot, tehniskais izpildījums kļūst labāks. Taču galvenais ieguvums ir vispār pastāvēt. Protams, sanāk strīdi, taču tie ir jānoslēdz, lai visi atkal nomierinātos. Tas ir pats lielākais ieguvums! Bieži vien atliek sakasīties par sīkumiem, lai grupa izjuktu. Viens dalībnieks aiziet no grupas vienkārši principa pēc, neskatoties uz to, cik liels kopdarbs ir paveikts. Mums arī ir bijis tāds gadījums. Protams, joprojām sanāk sakasīties. Tādos gadījumos pasēžam mājās, nomierināmies un, atkal satiekoties, izlīgstam mieru. Ir citas svarīgākas lietas, pie kurām jāstrādā. Tas ir ļoti grūti, gadiem ilgi darbojoties, viens otram nepiegriezties un palikt kopā.
Prezentācijas koncertā Sapņu fabrikā spēlēs vēl divas viesu grupas. Pastāsti, kā jūs savus viesus izvēlējāties!
Ar zviedriem „Manegarm” esam kopā daudz koncertējuši, tā mums izveidojās draudzīgas attiecības. Kad viņi izdeva jauno albumu, mēs braucām ciemos, un viņi brauks pie mums. Par otro grupu mēs nevarējām izšķirties. Katrs gribēja savu, tāpēc izvēlējāmies neitrālāko variantu. „Ocularis Infernum” ilgi nav koncertējuši, viņiem ir jauna programma, tūlīt, tūlīt iznāks albums.
Runājot par gaidāmo koncertu, vai plānojat sagaidīt plašāku auditoriju? Cilvēki jūs atcerēsies no grandiozās uzstāšanās Latvijas Mūzikas Ierakstu gada balvas ceremonijā.
Iespējams, ka būs dažādāki klausītāji. Esam strādājuši pie reklāmas! Agrāk, kad koncertus taisījām klubos ar ietilpību līdz 300 cilvēkiem, tad klausītāji paši zināja, kur meklēt informāciju. Šoreiz aptveram visus medijus, lai par koncertu uzzina visdažādākā auditorija. Cik es esmu novērojis, mūsu mūzika patīk arī vecākiem cilvēkiem. Noteikti, vairāk tekstu dēļ, kas ir patriotiski, par latviešiem. Iespējams, padomā, ka par tādām tēmām vajag ar atbilstošu mūziku runāt. Caur popmūziku tas diezgan smieklīgi izklausītos.
Foto: Anrijs Požarskis
