Incognito Sapņu fabrikā

Savulaik tikko pārcēlies uz Londonu, Moniks nodibināja R&B/Jazz grupu Light of the World, toreiz pirmo melno muzikālo apvienību Londonā, pievēršot sev kritiķu uzmanību. Incognito izdevuši pavisam 12 albumus, no kuriem pēdējais „Bees + Things+Flowers” izdots 2006. gadā.

Sapņu fabrika. Cilvēku bariņi pie ieejas. Pirmo neizpratni rada fakts, ka nestrādā garderobe. Mazliet muļķīgi, kaut arī pavasaris, šī diena nav bijusi no siltākajām, turklāt nu jau vakars. Nu neko, cilvēki iet iekšā tāpat ar jakām, mēteļiem rokās. Pustumsa. Nogaidīšana. Daļa publikas sēž ap galdiņiem, bauda ko dzeramu vai tāpat vien atmosfēru. Uz galda pie ieejas plašā klāstā CD un pāris T-krekli, noieta, liekas, nekāda, visi vienaldzīgi dodas garām.

Kad pagājusi apmēram pusstunda, viss beidzot sākas. Kā pirmā tiek spēlēta grupas debijas dziesma no 1979. gada, acīmredzot tā pati, kas savulaik iekaroja vietu britu topa 30-niekā un noturējās tajā 2 mēnešus. Kaut kas no džeza, kaut kas no 70. un 80.-tajiem „jaunā mērcē”. Ģitāras, trompetes, bungas un arī flauta – kas parasti lielākas tāda pieklusināta un vientuļa, tagad iekļaujas ritmiskā skanējumā.

Enerģija tāāda – visu cieņu. Arī spēlētie gabaliņi lielākoties nav standarta 3-5 minūšu gabali. Tveicīgas jūlija nakts sajūta. Dzīvesprieks, kas plūst no skatuves pamazām pielīp arī atturīgākajiem.

Cilvēku gan nav pārmēru daudz, bet pieklājīgi, apmēram 2/3 zāles ir aizpildītas, apjūsmotāju bariņi pulcējas ap skatuvi. Interesanti tipāži. Meitenes beisbola cepurītēs un baltās biksēs un arī vairāki solīdi papīrdarba darītāji uzvalkos un kostīmos, līdzās tipisks piemērs tam, ko ar cilvēku izdara noteikta n-stundu darbdiena oficiālā iestādē – puisis baltā uzvalkā ar savam vecumam jau krietni uzaudzētu vēderiņu, inteliģentu brillīti uz acīm, jūtas kā no ķēdes norāvies, rokas, kājas pa gaisu, kamēr viņa draudzene – kārtīga meitene, arī viscaur baltā, ik pa pāris minūtēm ķer viņu pie elkoņa un velk malā. Bet neveiksmīgi, puisis nācis priecāties un to viņam neviens liegs. Man blakus kāda 80.–to stila piekritēja – apģērbā, frizūrā, kustībās – bet staro meitene – sen neesmu redzējusi kādu tā sajūsminātu, acis no skatuves nenovērš un 100 voltu smaids. Stūrī pie skatuves, tādā pat eiforijā, notiekošo vēro Gunārs Kalniņš, saulaini oranžu šalli ap galvu satīstījis.

Pauzēs starp muzicēšanu, pret karu, antisemītismu un rasismu vērsta propaganda un pozitīvisma filosofijas sludināšana. Atnākušajiem, domājams, ar to problēmu nevajadzētu būt, ja nu viņi reiz ir šeit, tāpēc šādi iestarpinājumi un pārliecības paušana sanāk tāda kā nomācoši didaktiska. Informatīvi, bet deklaratīvi. Kaut viens mirklis bija itin veiksmīgs. Nezinu, cik lielā mērā tas atspoguļo cilvēku domāšanu vispār un cik tieši latviešiem raksturīgo, jo droši vien ne jau tikai šeit vien izmēģināts.

Sadalot publiku divās daļās, katra daļa tika aicināta aplaudēt, kliegt utt., vārdsakot, izrādīt emocijas, pēc tam vienai no grupām lūdza novērtēt otro un, likumsakarīgi, pirmie otros „izsvilpa”. Tas Blūījam kalpoja kā uzskatāms paraugs par cilvēku pirmo reakciju vienam pret otru un sākās vēl viena negatīvas attieksmes kritika un aicinājums dzīvot draudzīgi, brālīgi un tādā garā, pusreliģiski, nu kaut kas uz baptisma pusi, kaut ideja kopumā bija interesanta. Par to, kā parādās negatīvās reakcijas sinhronitāte.

Turklāt, iezīmējot grupas sastāvu kā uzskatāmu dažādu tautību un valstu pārstāvju draudzīgu apvienību, tiek stādīti priekšā visi grupas dalībnieki. „Lekcija” noslēdzas visiem kopā dziedot „you’re friend of mine”.

Koncerts šķietami beidzas. Ievelku elpu. Skaisti jau, bet mazliet nogurdina nemitīgie enerģijas lādiņi. Bet nē. Tas ir tikai vecais triks ar noiešanu no skatuves. Ar gaidītām un sagaidītām skatītāju ovācijām un atkārtotu izsaukšanu uz skatuves. Domāju, nez kā būtu, ja iestātos klusums, ja neviens neko, vienkārši ņemtu un aizietu mājās. Bet tā, protams, nenotiek, publika ir iekustināta un negrib rimties.

Aizrāvušies arī paši mūziķi. Taustiņnieks izmanto muzicēšanai ne tikai taustiņus vien, bet arī aprīkojuma pārējās daļas – virsmu, sānu daļas, tik virtuozi ar piesitieniem radot ritmu, ka, liekas, varētu iztikt arī bez elektronikas, koka gabalu klēpī un aiziet!

Pa vidu tam visam arī kas poētiskai latviešu dvēselei. Lirika. Smeldzīgas melodijas. Banāli teksti (nu, ko jaunu var pateikt par mīlestību?), bet skaista mūzika un balss modulācijas tādas... Nez par ko tiem tumšādainajiem tāda privilēģija – mute kā mute, tīri anatomiski jau atšķirības nav, bet balss intonācijas – līdz tādām dzīlēm un augstumiem nevienam baltajam nepavilkt.

Vismaz ilūzija par vasaru un laika plaisu 20 gadu apjomā šajās divās stundās tika radīta.