Vai grupa "Rūsa" ir daudz ceļojuši?
Mēs esam daudz ceļojuši, bet pārsvarā pa Latviju un Lietuvu. Mēs sadraudzējāmies ar vienu lietuviešu grupu, un taisām pieklājības vizītes. Viņi mūs aicina pie sevis uz Viļņu, mēs viņus uz Liepāju – uz "Fonteinu". Toreiz Lietuvā brīvdabas pasākumu rīkoja motociklisti. Tur piedalījās Free Hawks no Lietuvas, Latvijas un Vācijas. Es biju nolēmis izspēlēt joku – pa mikrofonu pateicu: Lietuvieši saukā latviešus – zirgu galvas, bet latvieši lietuviešus – braļukas! Viss pūlis ir nesapratnē, jo es esmu pateicis ko tādu, par ko viņiem būtu jājūtas neērti. Bet es visu biju izštukojis – paceļu kausu un saku: Un tas ir pareizi! Pēc tam pienāk man klāt pamatīgs vīrs un saka: "Klausies, ja tu vēl gribi alu, tur ir būda, kur var prasīt! Bet tu neprasi – lej, cik gribi!" Man patīk, ka ir enerģija, man nepatīk ļaunums. Tu atnāc uz pasākumu, tu esi atnācis atpūsties! Mums ir teikuši, ka neesam pietiekami smagi. Tajā pašā laikā festivālos publika man mēdz nākt klāt un pateikties.
Vai Tev pašam ir motocikls?
Nē, man ir veļļuks ar platiem ragiem. Motocikls ir tāda lieta, kurai ir ļoti jāpatīk. Viņos vajag investēt, ir jāatrod vieta, kur moci glabāt – tas nozīmē, ka ir vajadzīga garāža. Man ir mašīna. Gribētos kādreiz mocīti, bet kaut kā nav sanācis. Mūsu bundzinieks ir motociklists. Es ar viņu dažreiz izbraucu – 240 km/h. Man šķita, ka jaka no muguras tiks noplēsta! Braucot ar šādu moci, ir jāizvairās izdarīt liekas kustības.
Ar ko atšķiras motociklisti no jūsu ierastās koncertu auditorijas?
Motociklistam vienkārši patīk sava lieta. Viņam ir svarīgi, lai motocikls būtu kārtībā, viņiem nav apkaunojums, lai, moci labodami, nekautrētos nosmērēties ar eļļu. Savās moču lietās viņi ir patiesi! Ir viens stāsts, ko šajā sakarā varu pastāstīt. Reiz pie mācītāja atbrauc motociklisti ar lūgumu, lai viņš tiem pastāsta ko nedzirdētu. Varētu domāt, ka motociklisti ir uzpūtīgi un vēl kādi. Kad vīri aizbrauca, mācītājs teica saviem kolēģiem – zini, es sen nebiju saticis tik tīrus cilvēkus.
Kādas ir motociklistu pasākumos vispieprasītākās dziesmas?
Nezinu, izdalīt atsevišķas dziesmas būs grūti. Attiecībā uz mūziku – ir grupas, kuru albumos visi gabali ir hīti. Tādu albums parasti izdodas tikai vienu reizi. Es uzskatu, ka man ir izdevies albumā "Uz Perkoņkrēsliem" ielikt visus hītus. Nav tā, ka cilvēki prasa spēlēt konkrētas dziesmas. Viņi prasa vēl spēlēt!
Varbūt "Rūsai" ir jauns muzikāls materiāls?
Mēs esam uztaisījuši četras jaunas dziesmas, kuru teksti vēl ir tapšanas stadijā. Mēs plānojam beidzot sākt rakstīt jauno albumu. Laika apstākļu, aizvadītās aukstās ziemas dēļ darbs ir aizkavējies.
Vai dziesmu teksti gaida iedvesmu?
Jā, lai arī man pašam būtu nopietnāk darbam jāpieķeras. Tomēr iedvesmai ir svarīga nozīme. Piemēram, braucu ar savu riteni pāri Akmens tiltam, redzu Daugavā pelēki ūdeņi. Pēkšņi man prātā ienāk meldiņš. Es momentā apstājos pierakstīt, jo citādāk aizmirsīšu.
Tad mirklim ir svarīga nozīme?
Ārkārtīgi! Diemžēl iedvesma pēc pasūtījuma nenāk. Man dzīvē bija laiks, kad strādāju autostāvvietā, kurā tika glabātas sasistās mašīnas. Es varēju iet pa stāvvietu, un tā bija kā bibliotēka - katrai mašīnai savs stāsts! Tad man bija ļoti ražīgs periods.
Varbūt tapa kāda konkrēta dziesma? (Parādu viņam albumu Uz Pērkoņkrēsliem.)
Jā, piektais gabals (dziesma "Vēl viena negulēta nakts"). Strādāju naktī, kad savā nodabā varēju domāt. Izgāju ārā laukumā. Tur valdīja tādas sajūtas! Kādā mašīnā mētājās sakaltis cilvēka pirksta gabals. Citā mašīnā, kura ar sadauzītu stiklu nogādāta stāvvietā, mētājas dažas smadzeņu šūniņas. Tā ir realitāte! Mēs izskatāmies ne tikai tādi, kādus sevi redzam spogulī! Vakarā stāvvietā bija jālaiž vaļā suņi. Viens suns, ieraudzījis smadzenes, mēģināja kaut ko laizīt. Es viņu rāvu nost. Sajūtas ir baigas. Labi, ka suņi mani respektēja, burtiski ēda no rokas. Pašam tas bija brīnums.
