„Labi zinām, kā skaņa izplatās gaisā. Taču par skaņas pārvietošanos ūdenī mums ir ievērojami vājākas zināšanas. Spīķeru koncertzāles novietojums līdzās upei Daugavai mani ierosināja pārdomāt, kā kamerorķestra skaņa varētu izklausīties zem ūdens”, stāsta idejas autors Voldemārs Johansons.
Zemūdens skaņdarba “Koncerts upei un orķestrim opus 20” atskaņošanai ir nepieciešama īpaša tehnoloģija:
ūdenī iegremdē skaņas raidītāju, kādu lieto, piemēram, jūras biologi vai ūdenslīdēji (autonoma raidīšanas stacija),
caur šo skaņas avotu pārraida Sinfonietta Rīga ierakstus,
Daugavas citā krastā šīs skaņas uztver zemūdens mikrofons un pa garu, garu vadu atsūta uz Spīķeru koncertzāli.
Pēc šādas apstrādes skaņdarbu joprojām var pazīt, taču ūdens iespaidā skaņuraksts piedzīvo zināmas transformācijas.
„Ūdens ir blīvāks nekā gaiss, tāpēc skaņas ātrums ūdenī ir lielāks. Jāņem vērā ūdens telpa – šajā gadījumā Daugavas gultnes īpatnības. Tāpat svarīgas ir straumju kustības, ūdens ķīmiskais sastāvs un citi parametri. Ja saklausīsiet būkšķi, visticamāk, priekšnesumu būs ietekmējusi kāda nemuzikāla zivs,” spriež Voldemārs Johansons, piebilstot, „skaņa un ūdens labi ierosina fantāziju.”
Johansona iepriekšējais opuss par tēmu “Skaņas izplatās ūdenī” bija apskatāms Swedbank mākslas balvas 2009 izstādē šoziem Rīgas mākslas telpā. Tieši Voldemāra uzbūvētie skaņu virmojumi ūdenī ieguva skatītāju balvu, – tas patiesi bija hipnotisks piedzīvojums. Ir cerība sagaidīt tādu arī “Muzeju naktī”.
Voldemārs Johansons (1980) absolvējis Hāgas Karaliskās konservatorijas Sonoloģijas institūtu, komponējis mūziku teātrim un kino, piedalījies tādās izstādes kā Venēcijas arhitektūras biennāle NEXT, ArtGENDA, Rūras triennāle, festivālos “Skaņu mežs”, DEAF, Point Ephemere u. c. Dažādos avotos saukts par komponistu, mākslinieks, sonologs, skaņu tēlnieks, skaņu konsultants... Visiem avotiem ir taisnība.
Spīķeru koncertzāles apmeklētāji „Muzeju naktī” varēs baudīt neparastus dzērienus īpaši stilīgā bāriņā, kas palīdzēs iejusties un baudīt unikālo pasākuma atmosfēru.