Reinis Zariņš - viens no spilgtākajiem Latvijas jaunajiem pianistiem. Viņam raksturīga teicama klavierspēles tehnikas skola un vērā ņemama starptautisku konkursu pieredze. Studējis ASV un Londonā. Zariņš prot sajūsmināt publiku, viņam piemīt milzīgs radošās izaugsmes potenciāls, uzsver mūzikas eksperti. Pianists vairāk pazīstams starptautiskai auditorijai. Šopavasar ar lieliem panākumiem mūziķis uzstājās Liepājas Pianisma Zvaigžņu festivālā. Ar solokoncertu Rīgā uzstājies pirms trim gadiem Rīgas Latviešu biedrības namā. Mūzikas lietpratēji uzskata Reini Zariņu par spilgtu personību.
Jaunais pianists mācījies Jāzepa Mediņa Rīgas mūzikas skolā pie Renē Salaka, Emīla Dārziņa mūzikas vidusskolā un Jāzepa Vītola Latvijas Mūzikas akadēmijā pie Rafi Haradžanjana, Jēlas universitātē pie Borisa Bermana, bet patlaban studē Londonas Karaliskajā Mūzikas akadēmijā pie Kristofera Eltona. Viņš piedalījies starptautiskos konkursos, koncertējis Baltijas valstīs, Eiropā, ASV. Pēc uzvaras Londonas mūzikas augstskolu studentu konkursā 2009. gada rudenī balvā guvis fantastisku iespēju uzstāties vienā no pasaules prestižākajām kamerzālēm – Londonas Vigmora zālē.
Reinis Zariņš saka: “Daudz domāju par to, kādas sajūtas skaņdarbs varētu raisīt un kāda būtu koncerta kopīgā sajūtu gamma, dramaturģija. Es daudz domāju par klausītāju. Mana karstākā vēlēšanās ir klausītājam piedāvāt spilgtu mūzikas pasauli, kas aizrauj un liek aizmirst ikdienu.. Man gribētos pasniegt mūziku kā dārgu dāvanu. “
Koncertā izskanēs Franča Šūberta “Trīs klavierdarbi” D 946 sarakstīti 1828. gada maijā – pusgadu pirms komponista nāves. Tie patīkami pārsteidz ar visai netradicionālajām tonālajām attiecībām, kādas sastopamas romantisma laika mūziķu daiļradē. Dedzīgas neatlaidības pilni posmi te mijas ar nevainīgas vienkāršības caurvītām tipiski bavāriskām melodijām.
Arnolda Šēnberga “Trīs klavierdarbi” op. 11 ir ne vien nozīmīgs pagrieziena punkts komponista daiļradē, bet arī viens no pirmajiem atonālas mūzikas piemēriem. 1909. gadā Šēnbergs raksta vēstulē komponistam Ferručo Buzoni: “Nost ar harmoniju kā manas arhitektūras cementu! Harmonija ir izteiksme un nekas vairāk.” Opuss ir novatorisks postromantisma piemērs mūzikā, ekspresionisma paraugs – atkailinātu emociju atkailināts pārnesums skaņās.
Ludviga van Bēthovena sonāte “Āmuriņklavieres” jeb Hammerklavier op. 106 (1818), kas ir un paliek viens no izaicinošākajiem darbiem klaviermūzikas vēsturē.
Biļetes Biļešu paradīzes kasēs www.bilesuparadize.lv
