Runājot par Baltimoras un Bruklinas salīdzinājumiem, “Talibam!” dalībnieks, bundzinieks Kevins Šī (Kevin Shea) ir patriots, atzīstot, ka Baltimora viņam nepatīkot, jo tā ir nemīlīga pilsētiņa, un mūžīgie mūzikas eksperimenti nenoved pie kāda gala rezultāta (nepieminot neko par “Ponytail” vai vismaz “Animal Collective”). Par Rīgu viņš gan neko nezināja, taču atzina vien to, ka klubs “Nabaklab” ir ģeniāls, un Latvijā ir lieliskas kvalitātes ēdiens. 14. maija vakarā Zigfrīda Annas Meirovica bulvāris 12 nepiedāvāja ne muzikālos sklanduraušus vai perfekti noslīpētus shoegaze pīrāgus un džeza “Kārumus”. Šoreiz uz vakariņām ierasties aicināti tika nepieradinātas māgas pārstāvji – bija pienācis laiks pamatīgi patrokšņot.
Kad interneta ārēs parādījās paziņojums par “Talibam!” iesildītājiem, noise un grindcore speciālistiem “Streets of Sex”, cilvēkiem vajadzēja saprast, ka ““Streets of Sex” ietvaros abi jaunieši izspīlē savu individualitāti, sapresējot kopā skrāpējošas, agresīvas un haotiskas elektronikas, konvulsīvi aritmisku bungu spēli un līdz nepazīšanai pārveidotus, slimi nogribējušos gārdzienus, neapstrādātus un maniakālus negaidīti ejakulējošus kliedzienus. (SM. - 06.05.2010)”. Zinātājiem daudz vairāk varētu nozīmēt šo abu puišu vārdi – Rihards Bražinskis (Trauma Moralis) un Andrejs Zālītis (1/2H 1/2W). Tātad mūziķi, kuri ilgāku vai neilgāku laiku ir nodarbojušies ar jau pieminēto stilu underground skatuvi un sevi jau grib nodēvēt par drum’n’noise un/vai pure satanic free jazz pārstāvjiem. Pirmais izpildījās pilnībā, varbūt pat labāk formulēt uzstāšanos kā drum'n'noisecore, kur Bražinskis ne tikai aritmiski, haotiski un drudžaini sita bungas un Zālītis nodarbojās ar sintētisko trokšņu pervelācijām, bet arī abi vēl pie reizes paspēja bagātīgi ieskrīmot un ierukščēt pieškirtajos mikrofonos. “Streets of Sex” nebija uzstāšanās tiem, kuri gaidīja kādu pieklājīgu ritmu struktūru, pilnīgu atdevi skatītājiem vai izpatiku. Duets pilnībā izpildīja to, ko parasti dara lielākā daļa trokšņu mūzikas pārstāvju – egocentriski un pret apkārtējiem vienaldzīgi eksperimentē un mēģina radīt pēc iespējas neticamāku aritmiku, zemskaņas un augstkaņas svilpienu un pīkstienu kombinācijas, kā arī iekļauties no saltuma pārpildītu līdz trula cirvja dārdēšanas pilnu skaņu amplitūdās. Un to visu, cik bagātīgi iespējams. Reizē viņi sadala cilvēkus vismaz divās daļās - vieni pēc pirmā “skaņdarba” atzīstas, ka vemt tomēr ir mazāk disturbējoši un otri paļāvīgi un satriekti ieslīgst transā. Jā, noteikti ir arī tādi, kas šāda tipa atskaņošanu novērtē kā neitrālu, citi - kā dziļi zinātnisku un inovāciju pilnu, bet daļa mūzikas cienītāju uz šādiem pasākumiem vienkārši neierodas.
Tad uz skatuves kāpa lielie ciemiņi – Mets Mottels (Matt Mottel) un jau pieminētais Kevins Šī. “Talibam!” Krietni klusāk kā iepriekšējie varoņi, varbūt pie vainas iegūtais ausu pieradums pie trokšņa, taču pēc pirmā gargabala viņi neatstāja cerību nevienam, kam vēl likās, ka sadaļa “jazz” dueta muzikālajā raksturojumā ieviesīs kādu lirisku un mierīgu noti. Tieši pretēji un raksturīgi laikmetīgajam džezam, priekšnesums izvērtās kā perkusiju un sintezatoru nevaldāmo trokšņu un izpausmju gūzma, kas šad tad pieņēmās spēkā un šad tad atlaidās. Brīžiem likās, ka abi mūziķi nedaudz nogurst no savas hiperaktīvās performances un iekārtojas ļoti labas, pat lieliskas kvalitātes dancojamajos ritmos, ko varētu nostādīt līdzās citiem brukliniešiem “Yeah Yeah Yeahs”, bet tad viss atkal tiek izjaukts. Šī nodarbojās ar bungošanas ģimnastiku un Mottels spīlēja un spītēja piecdesmito gadu sci-fi citplanētiešu atnākšanas un sintētisko rokģitāru skaņu miksli. Taču Kevina neretās improvizācijas konstanti neļāva sasniegt tās kulminācijas, kas rodas no loģiskas ritma pavešanas un cilvēku padošanās tiem. Vien pavēra iespēju paskatīties uz performanci un minēt, vai puikas uz skatuves atrodas tikai nelielā alkohola reibumā vai arī iejaukts kas spēcīgāks.
Ja neskaitāmajos ierakstos “Talibam!” reizēm izklausās pēc pāraktīviem “Morphine” un skarba Spensera Krūga, tad koncertā šim skanējumam vēl var pievienot “The Ramones” aktīvos un nenogurstošos bungu klaudzienus, “Yo La Tengo” vokālus, “Of Montreal” sintezatoru izlēcienus un “Black Rebel Motorcycle Club” putekļaino ģitāru bravūru. Ja piepluso vēl šo nodrāzto savienojumu “jazz/rock/noise”, apjukums garantēts. Bet viens gan ir skaidrs – jaunieši savos klejojumos atraduši kādu vecu šķūni, kurā samests viss, kas ir bijis, un ņem to un ārda. Īsāk sakot – pilnīgs “Shedracket”. Klēts intelektuāla un trokšņaina izzināšana, kur atrasts vecais, kosmiski skanošais tēva “siņķiks” un platenieks, divrocis patīkami vibrē, rezonē un klaudz, nosūbējošais saksofons vai kāds cits bleķa gabals izklausās kā izrauts no visām citām vietām, tikai ne no kofera un plaukti pilni ar saspertiem alumīnija kastroļiem, katliem un vākiem, pa kuriem itin ērti var dauzīt ar putekļiem klātajām dakšām un citiem puļķiem. Vienvārdsakot – šajā pilnīgi ne kristāldzidrajā un nepieradinātā skanējuma mūzikā sastopams viss – sākot no mierīgām melodijām līdz laucinieciskām agresijas izpausmēm ar neakadēmiskiem vokāliem, sākot no izteiktas aritmijas un beidzot ar apskaužamas kvalitātes psihodēliskiem deju gabaliem. Pieminētie fakti tad arī atšķir šo mūziku no parastā noise vai džeza, vai roka un varbūt sīkāk paskaidro mūsdienās pārvispārināto jēdzienu “avantgards”. Kā citus “Shedracket” pārstāvjus varētu pieminēt vēl nesen klubā “Nabaklab” uzstājušos “Knalpot”, kā arī “Liars”, un kāpēc gan ne - mūsu pašu “Mona De Bo” pirmsākumu ērā.
Nevaldāmais vilnis no Bruklinas ir pārsātinājis mūzikas industriju ar gana kvalitatīvu mūziku, ņemot vērā, ka par šo rajonu pirms tam zināja no “The Velvet Underground”, “Beastie Boys” un “The Strokes”. Tomēr šodien pavisam parastas un neinteresantas grupas grūto ceļu pie mūzikas izdevniecībām bieži atrod viegli un nepamatoti. Pateicoties tādiem vārdiem kā “TV on the Radio”, “MGMT”, “Grizzly Bears”, “The Antlers” u.c. “Talibam!” ir cīnījušies godam un savu vietu izsituši ar tiešām smagu darbu. Tāpēc viņu skanējums, lai gan netīrs un apputējis, tomēr ir lielisks un enerģisks. To pašu varētu teikt arī par šovu, kuru “Talibam” sniedz – ārprātīga kustība, kas neapstājas pat starpbrīžos un turpinās veselu pusotru stundu no vietas, izsmalcināts humors par tādu vārdu kā “Radiohead”, Ozzy Osbourne vai “Deep Purple” slaveniem skaņdarbiem un reizē arī ironija pašiem par sevi un, iespējams, par savu pilsētu Ņujorku, kad koncerts noslēdzas ar pavisam dīvainu hip hopa performanci. Ja vēl nebūtu Kevina Šī dažreiz pašapmierinošās noise bungāšanas “randomā”, tad cilvēki kristin kristu uz viņu ierakstu galdiņa. Šis defekts/efekts vēl aizvien ir vienīgais, kas nedaudz atbaida. Viss pārējais garšo lieliski.
Foto: Anrijs Požarskis
