Kad koncerta sākumā Deva aicināja trīs reizes izteikt „OM”, varēja secināt, ka publikā sajaukti sēž gan šīs mūzikas un kultūras lietpratēji, kas droši šai darbībai pievienojās, gan vienkārši interesenti, kuru pārsteigumu nodeva izbrīnītās uzacis. Zālē šajā vakarā brīvas vietas bija cītīgi jāmeklē, un tomēr līdzdarbība raisījās lēnām. Pēc pāris dziesmām, atskanot sirsnīgiem aplausiem, Mitens lūdza tos pataupīt un kolektīvi nodoties klusuma baudīšanai. Un publika viņam paklausīja. Dziesmu pārejās zāli apņēma klausītāju siltās elpas vienmērīgās vibrācijas, šķita, ka pa Kongresu nama šķirbām, plaisām un lūkām uzstājīgi zālē grib ielauzties ielas disharmoniskie trokšņi.
Dziesmas par okeānu, dabu un mīlestību, tika izpildītas divvalodīgi, ievibrējot gaisu te hipijiskās, te garīgās noskaņās. It palaikam zālē kāds tomēr nenoturējās un ar sirsnīgu „bravo” pārrāva klusumu. Mūziķi pasmaidīja un, klausītājiem priekšā noskaitīdami un skaidrodami nākamās dziesmas, mantras tekstu, atkal un atkal mudināja zāli dziedāt līdzi. Iespējams, visspēcīgākais kolektīvais pārdzīvojums tika gūts koncerta otrās daļas sākumā, kolektīvi 108 reizes izpildot mantru Devas sitāras pavadījumā. Uzreiz ieiet mantras maģiskajā ritmā iesācējam nav viegli, bet kad tas beidzot ir izdevies, ir pienākusi jau 108. reize.
Koncerta dinamiku noteikti varēja salīdzināt ar skaņu okeānu. Skatoties no priekšnesuma mākslinieciskās uzbūves, šķita apbrīnojama mūziķu spēja modulēt koncerta attīstības dinamiku. Instrumentu un balsu tembrālā krāsainība variēja no reliģiozajiem dziedājumiem raksturīgās skaidrības, džeza radošuma līdz rokmūzikai raksturīgās skaidrība. Bija dziesmas, kuru laikā ķermeni pārņēma patīkams atslābinājums. Bet neilgi pirms beigām negaidīti nāca 9. vilnis, kas deva brīvību aizturētajiem aplausiem. Mūziķi klausītājus pārsteidza ar blūzu. Sajūsminātākie īstenās gospeļa dziedātāju tradīcijās uzlēca no krēsliem un ļāvās dejai. Koncerta nobeigumā atskanēja vēl viena mantra, kuras ievadu, tiesa gan, audio ierakstā, izpildīja Tibetas mūki, ar kuriem Devai un Mitenam bija tas gods strādāt kopā. Publikai aplausus bija grūti apspiest.
Lai arī Devas, Mitena un Manose izpildītā mūzika sakņojas jogas mācībā un pārliecībā, tās ziņa bija tik pasaulīga, neatkarīga no interpretācijām, lai būtu pieņemama arī ar šo pārliecību nesaistītiem cilvēkiem. Koncerta nobeigumā atlika jau atkal secināt, ka skaistums un nebeidzama mīlestība nav ieliekami ideoloģiskos rāmjos. Tie ir katrā pašā no mums. Un, jā, mūziķi ļāva klausītājiem spēkiem noticēt. Skaisti!
Foto: Zane Fridrihsone
