Ņina Karlsson. Pēterburgas zilās asinis

Galerijas:

• Nina Karlsson @ Godvil

Ņina par Ņinu Karlsson, kuru dažu gadu laikā ir iepazinusi teju visa Eiropa, tapa pavisam nejauši – pietika ar vienu nozudušu solistu, klātesošu sintezatoru un drosmi neizgāzties. Māksliniece, kura tikpat labi iederētos kādā no „Gulbju ezera” cēlieniem, ir fakts pāri zīmogam, ka krievu skatuve it kā nebija un nav nekas vairāk par Kirkorovu, Bi-2 un Zemfiru labākajā gadījumā. Taču par to, ka Ņinas dzimtene tiešām ir Sankt-Pēterburga un dzimtā valoda – krievu, liecina vien biklas, muzikālajā nepārtrauktībā iestarpinātas uzrunas, jo mūziķe konsekventi sevi izpauž tikai un vienīgi angļu mēlē, intervijās atzīstot – „es dievinu Angliju”.

Tie, kas zina, ka Krievijā dzimusi ne viena vien dziedošā pianiste, klausoties Ņinā, noteikti piesapņos klāt Regīnas Spektoras (Regina Spector) rotaļīgumu un ne to vien. Šeit skaņas plaknē jādomā par Šāras Vordenas (Shara Worden no „My Brightest Diamond”) zemfrekvenču vibratto vai lietuvietes Alīnas Orlovas klaviermonologiem. Iespējams, Ņinas balss nebūtu tā, kuru tūlītēji atpazīt, taču noteikti viena no skaņām, ko tūlītēji nevarētu neaizmirst.

Tieši forma „stāstošās dziesmas”, ietvaros jazz, trip-hop, indie rock, funk un beigās pieliekot daudzus „utt.”, pavisam noteikti rada kāda dzīves skaņu celiņa jeb „soundtrack” sajūtu – sākumā esot izrādei par dzīvi un pēcāk mūzikai par izrādi „Dzīve”. Atskaņojot visnotaļ izteiksmīgākās „I Deny”, „Princess of The Sheep” vai „Follow the Dancers” no pagaidām vienīgā studijas albuma „Simples”, ar tikpat lielu baudu vērojama pašu mākslinieku reakcija uz tām konfektēm, ko tie noslēpuši starp savas mūzikas spilveniem, un kāri notiesā, cienājot arī skatītāju, jo, klausoties Ņinu Karlsson, par kārumniekiem kļūst visi.