Puiši un meitenes, kas apvienojušies no grupām “Soundarcade”, “S.I.L.S.”, “Tesa”, “Silards”, “Inokentijs Mārpls”, “Backflow”, “Versus” utt. rada mūziku, kas šad tad skan pēc pasmaga roka, nedaudz vācu folka, elektriska filmu skaņu celiņu folkroka un reizē pēc Ģirta Strumpmaņa apklusušās blices “S.I.L.S.”, jo šad tad dominē tās “lightweight” melodijas un viņa vokāls, kam reizēm kautrīgi piepalīdz Zane Estere Gruntmane un Madara Fogelmane, kuras ar vijoli un čellu piešķir šo izteikti folklorisko un nedaudz “post” skanējumu. Ļoti lielu elektriskās piedziņas, “shoegaze” un vieglās psihodēlijas pievienoto vērtību ar skrūvgriežiem, fona čerkstoņu un pedāļiem sastrādā brāļi Lauris un Raitis Ābele, kurus laikam atsevišķi neviens vairs nepiemin. Tāpat arī Ivars Kalvis, Ēriks Lizbovskis un Jānis Burmeisters; pēdējais ne tikai bungo, bet ir radījis arī, šķiet, nedaudz baroka stilā ieturēto ieraksta vāciņu un noformējumu.
Ģirta vokalīze, pa retam iespēlējošais akordeons, jau dzirdētas ritma struktūras un skanējums kopumā atstāj nelielu “bāleliņu” piegaršu, par spīti tam, ka puiši mēģina no tā diezgan spēcīgi izrauties. Taču āķis tomēr ir lūpā, un ļoti gribētu sagaidīt vēl murdošāku, veselīgāku un, iespējams, Latvijai neraksturīgi egocentrisku albumu, kas sekotu pēc šī. Tikai nav ne jausmas, kā varētu tikt ieturēts nākotnes stils un apvienības ierakstu un koncertu uzbūve, jo šobrīd “DSL” dzīvo pa trīs valodām un neskaitāmām blicēm. Paši būdami latvju tautieši, uz skatuves izpildās vāciski, to pašu darot arī ar lielāko daļu skaņdarbu nosaukumu (piemēram, “anfang” un vairāki stāstījumi - “erzählung”), bet teksti radīti angliski.
Un tā, šie “ercāelungi”, kas seko viens pēc otra un ieslīgst ap sešām līdz deviņām minūtēm, brīžiem rada kinematogrāfisku efektu un, aizverot acis, skaņa vizualizējas ar tādām filmām kā “Konans Barbars” (it sevišķi “ erzählung nr.3”), “Titānu kari” vai “Trīspadsmitais kareivis”, kur visapkārt valda drūmas dienas, nežēlīgi un asinskāri ienaidnieki un veiksmīgi/ mazāk veiksmīgi Eiropas platžokļu varoņi. Tur arī tā līdzība ar vācu kultūru ne tikai nosaukumā vai arī šad tad radio NABA izskanošajā repertuārā, kur parādās arī šīs apvienības skaņdarbi, bet arī sešdesmito gadu krautroka aizsācēju radītajās saknēs un nedaudz barbariskajā smagnējībā, kas tomēr nebūt nav vērtējamas kā sliktas iezīmes. Tikai ļoti klasiskas un, iespējams, pārāk bieži piedāvātas.
